Aktivitātes teorija ir pieeja cilvēka uzvedības izpratnei, pārbaudot uzvedības sociālo kontekstu un sociālā spiediena motivāciju uz cilvēkiem, kad viņi iesaistās darbībās. Krievu pētnieki bija vieni no pirmajiem, kas 1900. gadu sākumā sāka izstrādāt un pētīt darbības teoriju, un šis pētījums ir izmantots vairākās tēmās. Aplūkojot cilvēka uzvedības izcelsmi un motivācijas, pētnieki var iegūt informāciju par to, kā cilvēki uztver sevi.
Saskaņā ar aktivitāšu teorētiķiem, kad cilvēki mijiedarbojas ar savu vidi un viens otru, viņi sasniedz virkni rezultātu, kas noved pie rīku izstrādes. Tie varētu būt burtiski rīki, piemēram, ja kāds, kurš pavada laiku, veidojot datoru, vai vairāk metaforiski, piemēram, sociālās prasmes. Dažreiz individuālam rezultātam ir jēga tikai kopīgas un kolektīvas darbības kontekstā. Piemēram, studenti, kas strādā kopā pie projekta, piedalās kolektīvā pasākumā, kura rezultāts sniedz labumu visiem dalībniekiem.
Kad cilvēki iesaistās aktivitātēs, viņus ietekmē lomas, kuras viņi pilda un ko sabiedrība ir ierādījusi, kā arī noteikumi, kas noteikti cilvēkiem šajās lomās. Kad cilvēki kļūst vecāki, viņu lomas var mainīties, un tas var mainīt viņu attieksmi pret sevi. Viena no jomām, kurā tiek izmantota aktivitātes teorija, ir izpratne par emocijām, kas mainās novecojošu pieaugušo vidū, kad viņi aiziet pensijā. Pētnieki ir atklājuši, ka nodarbinātības aizstāšana ar indivīdam nozīmīgu darbību var uzlabot dzīves kvalitāti, jo cilvēki gūst labumu no definētām lomām un noteikumiem savā dzīvē.
Darbības teorija atšķiras no dažām cilvēka uzvedības skaidrošanas un novērtēšanas metodēm, aplūkojot ārpus iekšējās motivācijas uz ārējām. Tā vietā, lai aplūkotu tādas tēmas kā atalgojuma mehānismi smadzenēs, piemēram, pētnieki interesējas par aktivitāšu un mijiedarbības sociālo iestatījumu. Aktivitāšu teoriju var izmantot, lai izstrādātu visu, sākot no labākas pieejas mācīšanai klasē līdz aktivitāšu programmām gados vecākiem pieaugušajiem, kuri dzīvo grupu telpās.
Tāpat kā daudzās psiholoģijas skolās, darbības teorija ir sadalījusies vairākas reizes kopš tās sākotnējās izveides, un pētnieki izmantoja koncepciju un ar to saistītos pētījumus dažādos virzienos. Dažas domas skolas var būt pretrunā viena otrai, savukārt citas strādā pie papildinošiem projektiem un pētījumiem. Pētnieki savā darbā pie darbības teorijas ir integrējuši arī citus psiholoģijas jēdzienus, lai uzzinātu vairāk par to, kā cilvēki sabiedrībā darbojas gan kolektīvi, gan atsevišķi.