Ārkārtas situācijas teorija ir uzvedības teorijas klase, kas saka, ka vadītāja vadības, lēmumu un noteikumu efektivitāte ir atkarīga no pašreizējās situācijas. Tas, kas darbojās reiz, var nebūt veiksmīgs, ja to izmanto citā situācijā. Rezultātā vadībai ir jāpieņem lēmumi vai jāpiemēro vadības stili, kas ir atkarīgi no iekšējiem un ārējiem faktoriem, lai palielinātu savu efektivitāti pašreizējā situācijā. Šī teorija ir sadalīta vadības, lēmumu pieņemšanas un noteikumu teorijās.
Līderības nejaušības teorija skaidro, ka vadītāja panākumi ir atkarīgi no tādiem mainīgajiem lielumiem kā darbaspēks, vadības stils, uzdevumu struktūra, vadītāja uztvertā vara un korporatīvā kultūra. Vadītājiem nevajadzētu atkārtot prasības un gaidīt, ka katru reizi būs vienādi rezultāti. Šīs teorijas galvenā sastāvdaļa ir tāda, ka dažādās situācijās ir nepieciešami dažādi vadības stili. Freda Fīdlera nejaušības teorija, Pola Hersija un Kena Blanšāra situācijas teorija un Viljama “Bila” Redina 3-D vadības stila teorija ir devusi vislielāko ieguldījumu šajā līderības teorijā.
Lai lēmums būtu efektīvs, lēmumu pieņemšanas nejaušības teorija apgalvo, ka vadītājiem ir jāizsver tā svarīguma līmenis, viņu pašu kvalifikācija un darbinieku pieņemtais lēmums. Vairāki konkrētās situācijas aspekti ietekmē to, kā lēmums tiks īstenots vai izpildīts. Ja darbinieki neuzticas vadītājam vai nepiekrīt lēmumam, darbinieki zaudēs drosmi, padarot lēmumu mazāk efektīvu. Galvenie lēmumu pieņemšanas nejaušības teorijas veicinātāji ir Viktors Vrooms un Filips Jetons.
Ārkārtas noteikumu teorijas uzmanības centrā ir tas, kā darbinieki ievēro noteikumus, nonākot dažādās situācijās. Noteikumi ir metode, kā nodrošināt darbiniekus ar pārliecinošiem ziņojumiem. Gaidas attiecībā uz vadību vai politiku ietekmēs darbinieku uzvedību attiecībā uz pārliecinošo vēstījumu. Smita nejaušības noteikumu teorija liecina, ka pašnovērtēšanas, adaptācijas un uzvedības noteikumi izraisa dažādas atbildes uz pārliecinošiem ziņojumiem. Šī teorija arī uzsver, ka draudiem un atlīdzībām darbiniekiem nav nozīmes, ja vien tie nav tieši saistīti ar viņu personīgajiem mērķiem.
Ārkārtas situācijas teorija sastāv no idejām, kuras laika gaitā radījuši vairāki līdzstrādnieki, un neviena persona nav atbildīga par tās izstrādi. Tas aizpildīja Max Vēbera birokrātijas un Frederika Teilora zinātniskās vadības teoriju tukšumus no 1960. gadu beigām. Vēbers un Teilors neapsprieda, kā iekšējie un ārējie spēki ietekmē vadības lēmumus un viņu vadības spējas. Ārkārtas situācijas teorija ir līdzīga situācijas teorijai, izņemot to, ka tajā ir plašāks skatījums, iekļaujot vadības spējas un situācijas mainīgos.
SmartAsset.