Kas ir analītiskā spriešana?

Izmantojot analītisko spriešanu, lai interpretētu skaitļus un prozu, tiek izmantots tas pats princips: indivīds vispirms nosaka modeli analizētajā informācijā, pēc tam izdara secinājumus, kas loģiski izriet no informācijā atrastā modeļa. Skaitliskajiem datiem šie modeļi ir kvantitatīvās attiecības starp skaitļiem, un prozai tās izriet no retoriskās struktūras, ko autors izmanto, sniedzot pierādījumus un secinājumus.

Vienkāršs piemērs analītiskā spriešanas pielietošanai skaitliskiem datiem ir skaitļu virknes aplūkošana, kas tiek papildināta, izmantojot īpašu formulu. Kad kāds atklāj šo formulu, viņš vai viņa var noteikt, kāds būs skaitlis jebkurā secības pozīcijā. Uzlabots piemērs analītiskā pamatojuma piemērošanai kvantitatīviem datiem ir statistikas modeļu, piemēram, klasteru analīzes vai lineārās regresijas, izmantošana, lai atklātu sarežģītus modeļus lielās datu kopās. Viens no šādiem piemēriem varētu būt šo modeļu izmantošana pārdošanas datiem, lai atklātu statistiski pamatotas pārdošanas veiktspējas tendences. Izmantojot šīs tendences un to apmērus kā pierādījumu, kāds, kas veic šo analīzi, varētu izstrādāt argumentus, lai izskaidrotu pašreizējo produktu pārdošanas rādītājus un prognozētu šī produkta turpmāko darbību.

Analītiskā spriešana prozā ietver autora izmantotās retoriskās struktūras atpazīšanu. Atzīstot autora izmantoto retorisko modeli, lasītājs var atšķirt autora pierādījumus gan no autora spekulācijām, gan no autora secinājumiem. Pēc pierādījumu atdalīšanas no slēdziena lasītājs pats var izvērtēt, vai no šiem pierādījumiem loģiski izriet autora secinājums.

Lasītājs var izmantot papildu analīzi autora argumentam, analizējot pašus pierādījumus. Nosakot prozas retorisko struktūru, lasītājs var izdalīt liecības, kas ir vissvarīgākās secinājuma pierādīšanai. Ja lasītājs var atspēkot šos pierādījumus, tad viņš var atspēkot autora secinājumus. Lasītājs var izmantot arī pierādījumus, ko prozas autors izmantoja kā savus pierādījumus, lai detalizētāk izklāstītu argumenta aspektus vai sekas, ko autors prozā neaptvēra.