Anoskopija ir ambulatorā medicīniska procedūra, kurā instruments tiek ievietots tūpļa atverē, lai ārsts varētu to detalizēti pārbaudīt, vai nav slimības pazīmju. Šī procedūra nav īpaši ērta, taču tai nevajadzētu būt sāpīgai un nav invazīva. To var izmantot, lai diagnosticētu un ārstētu pacientus, kuriem ir aizdomas par traucējumiem, kas saistīti ar anālo atveri. Proktologi, ģimenes ārsti un gastroenterologi savās praksēs var izmantot anoskopiju.
Anoskopijā pacientam tiks lūgts noņemt apģērbu ķermeņa lejasdaļā, kā arī apakšbikses. Atkarībā no biroja politikām pacienti var izģērbties un ģērbties halātā. Pacients guļ uz izmeklējumu galda vienā pusē, ceļgalus saliekot līdz krūtīm, lai atklātu tūpļa atveri. Anoskops, maza cieta caurule, tiek ieeļļota un ievietota, lai ārsts varētu tuvāk apskatīt tūpļa atveri. Ārsts procesa laikā parasti pārbauda reģionu ap tūpļa atveri, lai meklētu tādas problēmas kā apsārtusi vai raupja āda.
Anoskopijas laikā var identificēt anālās plaisas, hemoroīdus, noteiktus vēža veidus un iekaisumus. Ārsts var ņemt biopsijas paraugu, ja ir bažas par audu izmaiņām. Pacientiem ar smagām plaisām vai hemoroīdiem procedūra var būt sāpīga un var būt neliela asiņošana un kairinājums. Citi pacienti var just diskomfortu un spiedienu, piemēram, izkārnījumos, taču viņiem nevajadzētu pamanīt sāpes. Ja procedūra ir sāpīga, par to jābrīdina ārsts, jo tas var liecināt par problēmu.
Pēc anoskopijas pacientam var iedot medicīnisko salveti, lai notīrītu zonu ap tūpļa atveri, un pēc tam viņš var ģērbties. Ārsts var apspriest anoskopijas rezultātus un to sekas. Ja ir jāveic biopsija, var būt vajadzīgas vairākas dienas, lai laboratorija varētu pārbaudīt paraugu un sastādīt ziņojumu. Citos gadījumos rezultāti ir tūlītēji, un ārsts var apspriest tādas iespējas kā hemoroīdu zāles un uztura korekcijas.
Ar šo procedūru saistītie riski ir ļoti zemi. Kamēr anoskops tiek lietots pareizi, tūpļa ievainojumi nedrīkst rasties, un tūpļa atvere ir ļoti elastīga, ļaujot tai ātri atgūties pēc anoskopijas. Pacientiem jāspēj normāli izkārnīties, bez sāpēm vai kairinājuma. Ja pēc pārbaudes rodas sāpes un sāpīgums, jākonsultējas ar ārstu.