Kas ir atdalīšanas teorēma ekonomikā?

Atdalīšanas teorēmā ir trīs galvenie pieņēmumi. Pirmais ir tas, ka uzņēmums lēmumus par ieguldījumiem pieņem racionāli, kas nozīmē, ka to neietekmē personīgie uzskati. Otrais ir tas, ka uzņēmums pieņem lēmumus par investīcijām principā, neietekmējoties no finansējuma pieejamības: tas nozīmē, ka tas izlemj, kas ir jādara un pēc tam, kā par to maksāt, nevis skatās, kāda nauda ir pieejama un kā lai to izmantotu. Trešā atslēga ir tāda, ka, aprēķinot projekta vērtību, netiek ņemts vērā, kādi finansējuma veidi tiek izmantoti.

Ir svarīgi atzīmēt, ka atdalīšanas teorēma nav izstrādāta kā saprātīgs pamats, no kura atsevišķi uzņēmumi var pieņemt lēmumus. Piemēram, patiesībā uzņēmums bieži vien noraida kapitālieguldījumu iespēju, jo tā nešķiet tik vērtīga, ja ņem vērā procentu maksājumus, kas nepieciešami aizdevumam, lai finansētu iespēju. Teorēma tā vietā tiek izmantota aprēķiniem un teorijām, kas attiecas uz visu tirgu un kas prasa ekonomistiem izdarīt pieņēmumus par to, kā atsevišķi uzņēmumi pieņems lēmumus. Teorēma ir ieguvusi savu nosaukumu, jo tās mērķis ir nodalīt individuālās īpašības no kopējās tirgus uzvedības.

Ir daudz iemeslu, kāpēc uzņēmums patiesībā rīkotos savādāk nekā tad, ja realitātē tiktu piemērota atdalīšanas teorēma. Uzņēmums varētu atvērt birojus mazāk ienesīgā vietā, jo īpašniekam bija emocionāla pieķeršanās vietai. Uzņēmuma īpašnieks var noraidīt iespēju, kurai ir vislielākā vērtība ētisku apsvērumu dēļ. Katram atsevišķam uzņēmuma īpašniekam būs atšķirīga attieksme un tolerance pret riskiem, kas saistīti ar viņam pieejamajām ieguldījumu iespējām.

Teorēmu parasti sauc par Fišera atdalīšanas teorēmu. Šis nosaukums cēlies no ekonomista Irvinga Fišera, kurš izstrādāja šo ideju. Viņš bija vislabāk pazīstams ar savām teorijām par to, ka cenas var ietekmēt ekonomikā apgrozībā esošās naudas daudzums, nevis tikai raksturīgs attiecīgās preces vai pakalpojuma pieprasījums un piedāvājums.

SmartAsset.