Cepta Aļaska ir saldējuma ēdiens, kas tiek papildināts ar viegli ceptu bezē. To var saukt arī par norvēģu omleti vai omletes pārsteigumu.
Šis ēdiens savu pašreizējo nosaukumu saņēma 1876. gadā no populārā restorāna Delmonico’s Ņujorkā. Delmonico versija, iespējams, tika nosaukta par ceptu Aļasku par godu tam, ka ASV ieguva Aļaskas teritoriju. Citi kā iemeslu tā nosaukumam min deserta līdzīgo izskatu Aļaskas ledājiem.
Cepta Aļaska bija pagatavota pirms šī datuma ar bezē un saputotu olu baltumu; teikts, ka tas pirmo reizi izstrādāts un cepts pašā 19. gadsimta sākumā. Tas kļuva par īpaši populāru ēdienu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, jo tas bija karsts ārpuse un auksts iekšpuse. Arī cepamā Aļaska piedāvāja dramatisku noformējumu – krāsaini saldējumi, piemēram, zemeņu vai persiku, tika izmantoti, lai radītu kontrastu krāsā ar balto bezē ārējo slāni.
Tradicionālajās Aļaskas ceptu receptēs saldējumu klāj ar karoti uz atdzesētas biskvīta kūkas kārtas. Virspusē tiek pievienota bezē kārta. Pēc tam visu izstrādājumu pagatavo cepeškrāsnī, lai bezē kļūtu stingrāka. Mērķis ir izcept bezē, neizkausējot saldējumu. Kad saldējums ir pievienots biskvīta kūkai, visu trauku parasti sasaldē. Jāizvairās no stikla traukiem, jo, ievietojot siltā cepeškrāsnī, trauks var saplīst.
Mafinu formiņas vai ramekīnus var izmantot, lai pagatavotu atsevišķas ceptas Aļaskas porcijas. Tos var būt vieglāk pagatavot, jo mazāku porciju cepšanas laiks ir īsāks. Bezē apbrūninās ātrāk, un ir mazāka iespēja izkausēt saldējumu.
Daži ceptu Aļaskas entuziasti nerūpējas par bezē, kas nav rūpīgi pagatavota. Ja bezē nav pietiekami termiski apstrādāts, tas var radīt nevēlamu “slapjo” sajūtu mutē. Lai izvairītos no šādas tekstūras, ir svarīgi pareizi ievērot recepti. Parasti labāk ir cept Aļasku ar nedaudz izkusušu saldējumu, nevis ar mitru bezē.