Bodhičitta ir budistu līdzjūtības un apgaismības veids. Personai, kas to praktizē, ir pilnībā jāatdod citiem. Tas ir veids, kā pārvarēt emocionālās ciešanas, palīdzot novest visus pārējos līdzvērtīgā stāvoklī, brīvā no ciešanām. Kad tas ir sasniegts, tam ir jāsniedz patiesa laime.
Bodhičitta ir līdzeklis, lai pabeigtu apgaismību un tādējādi arī Budas stāvokli. Tas ir viens no galvenajiem budisma domāšanas veidiem, kur praktizējošais cilvēks apņemas sevi citiem un atsakās bēgt no samsāras, budisma dzīves cikla. Tās ir gan svarīgas, gan ekstrēmas domas un prakses budisma pasaulē.
Tos, kuri ir sasnieguši bodhičitu, sauc par Bodhisatvu. Bodhisatva spēj sasniegt nirvānu, stāvokli, kas ir brīvs no ciešanām un brīvs no budismā svarīgā atdzimšanas cikla. Bet savas līdzjūtības dēļ viņš vai viņa neienāk iekšā, lai glābtu citas dzīvās būtnes. Šīs dzīvās būtnes ir ieslodzītas šajā cikliskajā eksistencē, un tāpēc Budas būtības tās izvairās.
Šai praksei ir divas dažādas formas: tiekšanās un iesaistīšanās. Tiekšanās veids ietver tiekšanos pēc šī statusa un pilnīgu sirsnīgu vēlēšanos kļūt par Budu. Tam seko vēlme palīdzēt visiem pārējiem kļūt par Budu. Ir iesaistīta arī apņemšanās nekad neatteikties no šī bodhičitas mērķa. Saderinātajam tipam ir potenciāls Bodhisatva, kas iesaistās tādā uzvedībā, lai kļūtu par Bodhisattu, un tāpat izvairās no uzvedības, kas to atturētu. Bodhisatva ir apņēmusies izvairīties no noteiktām astoņpadsmit darbībām, kas nozīmētu sabrukumu, un četrdesmit sešiem citiem “nepareizas uzvedības” veidiem.
Šīs prakses mācības prasa arī pozitīvus garīgos stāvokļus, apziņu un gudrību. Tas aicina palīdzēt citiem ar visiem praktizētāja rīcībā esošajiem līdzekļiem garīgi, fiziski, emocionāli un intelektuāli.
Bodhičitta ir svarīgs jēdziens daudzās budistu domāšanas skolās, atdalot Vadžrajanas un Mahajanas budismu no citiem budisma veidiem. Tas sākās Mahajanas budistu pasaulē ar Bodhisatvas dzīves ceļa ceļvedi, ko Santideva sarakstīja ap 700. gadu. Citas budisma mācības uzsver bēgšanu no cikla un personīgo atbrīvošanos. Taču šīs divas formas liecina par pašaizliedzību un šīs atbrīvošanās samazināšanos līdz katras citas dvēseles neizbēgamai atbrīvošanai. Persona, kas seko bodhičitai, praktizē vai nu šo relatīvo bodhičitu, strādājot visu citu dvēseļu labā, vai absolūto bodhičitu. Absolūtais tips noliedz “es” esamību filozofiskā skatījumā uz “neko” pasaulē.
Visas formas, neatkarīgi no tā, vai tās ir absolūtas vai relatīvas, mērķtiecīgas vai iesaistītas, ir paredzētas, lai papildinātu viena otru. Viņi kalpo, lai visas dvēseles sasniegtu Bodhisattava, līdz visas pārējās ir izglābtas, un visi sasniedz nirvānu.