Kas ir cilvēka anatomija?

Anatomiju dala pēc tā, cik tuvu skatāmies un kādu metodi lietojam. Makroskopiskā jeb sistemātiskā anatomija apraksta orgānus un sistēmas tādus, kādus tos var redzēt ar neapbruņotu aci. Mikroskopiskā anatomija, kurā ietilpst histoloģija un citoloģija, prasa preparātus un mikroskopu. Attīstības anatomija jeb embrioloģija seko tam, kā struktūras veidojas pirms dzimšanas, un bieži ir vienīgais veids, kā saprast, kāpēc pieauguša cilvēka orgāni atrodas tieši tur, kur tie ir.

Atsevišķi stāv topogrāfiskā jeb reģionālā anatomija. Tā neseko sistēmām, bet apvidiem: kaklam, paduses bedrei, cirkšņa apvidum. Šī pieeja ir tuvāka ķirurga domāšanai, jo operācijā netiek atsegta muskuļu sistēma kopumā, bet gan viens konkrēts apvidus ar visu, kas tajā atrodas.

Bez vienotas atskaites sistēmas anatomiskais apraksts neko nenozīmē. Anatomiskajā pamatstāvoklī cilvēks stāv vertikāli, skatās taisni uz priekšu, rokas nolaistas gar sāniem, plaukstas pagrieztas uz priekšu, pēdas paralēlas. Tieši no šī stāvokļa atvasināti visi virzienu apzīmējumi, un tie paliek spēkā arī tad, kad pacients guļ uz izmeklējuma galda.

Ķermeni šķeļ trīs pamatplaknes: sagitālā plakne (planum sagittale) sadala to kreisajā un labajā daļā, frontālā plakne (planum frontale) priekšējā un aizmugurējā, bet transversālā plakne (planum transversale) augšējā un apakšējā. Datortomogrāfijas un magnētiskās rezonanses attēli tiek veidoti tieši šajās plaknēs, tāpēc virzienu terminu pārvaldīšana ir priekšnosacījums, lai vispār saprastu izmeklējuma aprakstu.

• Superior jeb kraniāls: tuvāk galvai; inferior jeb kaudāls: tuvāk pēdām.
• Anterior jeb ventrāls: tuvāk ķermeņa priekšpusei; posterior jeb dorsāls: tuvāk mugurpusei.
• Mediāls: tuvāk ķermeņa viduslīnijai; laterāls: tālāk no tās.
• Proksimāls: tuvāk locekļa piestiprināšanās vietai; distāls: tālāk no tās, tuvāk pirkstu galiem.
• Superficiālis: tuvāk ādai; profundus: dziļāk, tālāk no virsmas.

Audi ir četru pamatveidu: epitēlijaudi, saistaudi, muskuļaudi un nervaudi. Gandrīz katrs orgāns satur vairākus no tiem. Tievajā zarnā, piemēram, epitēlijs uzsūc barības vielas, zem tā esošie saistaudi nes asinsvadus, gludie muskuļaudi rada peristaltiku, bet zarnas sienā esošie nervu pinumi to visu saskaņo.

Orgānu sistēmu dalījums ir mācību shēma. Vienu un to pašu struktūru bieži var pieskaitīt vairākām sistēmām: aizkuņģa dziedzeris (pancreas) pieder gan gremošanas, gan endokrīnajai sistēmai, rīkle (pharynx) ir gan gremošanas, gan elpošanas ceļa daļa, bet nieres ietekmē ne tikai urīna veidošanos, bet arī asinsspiedienu un asinsradi.

• Balsta un kustību sistēma: kauli, locītavas, saites, skeleta muskuļi.
• Asinsrites un limfātiskā sistēma: sirds, asinsvadi, limfvadi, liesa.
• Elpošanas un gremošanas sistēma: ceļi, pa kuriem organismā nonāk skābeklis un barība.
• Uroģenitālā sistēma: nieres, urīnceļi un dzimumorgāni.
• Nervu sistēma, maņu orgāni un endokrīnā sistēma: informācijas uztvere, vadīšana un ķīmiskā regulācija.
• Ādas un tās veidojumu sistēma: āda, mati, nagi, ādas dziedzeri.

Klasiskā metode joprojām ir sekcija uz līdzcilvēku ziedotiem ķermeņiem, un daudzās augstskolās tā paliek anatomijas kursa kodols, jo audu konsistenci, slāņu blīvumu un struktūru savstarpējo ciešumu attēlā nevar sajust. Ķermeņa ziedošana notiek stingrā tiesiskā un ētiskā ietvarā, un kārtību, kādā rīkojas ar mācību ķermeņiem, nosaka katras valsts normatīvie akti.

Tai blakus ir nostājusies attēldiagnostikā balstītā jeb radioloģiskā anatomija. Datortomogrāfija un magnētiskā rezonanse rāda dzīva cilvēka uzbūvi slāni pa slānim, ultrasonogrāfija rāda struktūras kustībā, bet trīsdimensiju rekonstrukcijas ļauj apskatīt asinsvadu gaitu pirms operācijas. Plastinācija, virtuālās sekcijas galdi un anatomiskie modeļi papildina mācīšanos, taču neaizstāj izpratni par to, ka dzīva organisma audi ir mitri, kustīgi un asiņo.

1. Vispirms tiek apgūts vispārējais plāns: ķermeņa apvidi, plaknes un virzienu termini.
2. Tad katra sistēma atsevišķi: kauli, muskuļi, asinsvadi, nervi, iekšējie orgāni.
3. Pēc tam tas pats materiāls tiek pārkārtots pa apvidiem, kā to redz ķirurgs.
4. Paralēli preparāts tiek salīdzināts ar attēldiagnostikas attēlu tajā pašā plaknē.
5. Nobeigumā zināšanas pārbauda ar klīniskiem uzdevumiem: kura struktūra bojāta, ja zudusi konkrēta kustība vai jutība.

Anatomiskie termini lielākoties ir latīņu vai latinizēti grieķu vārdi, un tam ir praktisks, nevis vēsturisks iemesls. Latīņu nosaukums ir vienāds visās valstīs, tāpēc Latvijā izglītots ārsts saprot citur rakstītu operācijas aprakstu. Starptautiski saskaņoto sarakstu uztur anatomu asociāciju federācija, un tas pazīstams kā Terminologia Anatomica.

Daudzi termini turklāt ir aprakstoši, ja zina sakni. Nosaukums musculus sternocleidomastoideus pats pasaka, ka muskulis stiepjas no krūšu kaula un atslēgas kaula līdz deniņu kaula kārpveida izaugumam. Turpretī personvārdos balstītie nosaukumi, piemēram, Langerhansa saliņas, par uzbūvi neko nepasaka, un mūsdienu terminoloģijā tos aizstāj ar aprakstošiem, kaut sarunvalodā tie joprojām skan.

Mācību grāmatā katra artērija zīmēta vienā vietā, bet reālos ķermeņos daļa struktūru atšķiras. Var atšķirties aknu artēriju atzarošanās, nieru asinsvadu skaits, aklās zarnas piedēkļa novietojums, sejas nerva zaru gaita vai plaukstas nervu savstarpējie savienojumi. Tās nav slimības, bet normas robežās esošas variācijas, kas radušās attīstības gaitā.

Tieši tāpēc pieredzējuši ķirurgi pirms operācijas skatās konkrētā pacienta attēlus, nevis paļaujas tikai uz atlantu. Šī ir tā atziņa, ko īsa definīcija nepasaka: anatomija nav saraksts ar iegaumējamiem faktiem, bet gan tipisko un iespējamo variantu izpratne, kas ļauj atpazīt neparastu situāciju, tiklīdz tā parādās operācijas laukā.

Anatomiju visbiežāk jauc ar fizioloģiju. Atšķirība ir vienkārša: anatomija apraksta, kā nieres uzbūvētas un kur tās atrodas, bet fizioloģija skaidro, kā tajās veidojas urīns. Praksē abas nav atdalāmas, jo forma un funkcija cita citu nosaka, un tieši tāpēc tās bieži māca vienā kursā.

Patoloģiskā anatomija aplūko to, kā slimība maina audu uzbūvi, un ir atsevišķa medicīnas specialitāte ar saviem ārstiem. Salīdzinošā anatomija salīdzina dažādu sugu uzbūvi, antropoloģija aplūko cilvēka ķermeņa mainību populācijās, bet biomehānika izmanto anatomiskos datus, lai aprēķinātu slodzi uz locītavām.

Anatomija ir pamatpriekšmets ne tikai ārstiem un māsām, bet arī fizioterapeitiem, ergoterapeitiem, sporta treneriem, zobārstiem, farmaceitiem un neatliekamās palīdzības darbiniekiem. Tēlotājmākslā un animācijā māca plastisko anatomiju, kas koncentrējas uz to, kā muskuļi un kauli veido ķermeņa virsmas reljefu.

Ikdienā anatomiskā pamatizpratne palīdz saprast ārsta teikto un precīzāk aprakstīt sūdzības. Tomēr ir robeža: anatomijas zināšanas neļauj noteikt diagnozi pašam sev. Ja parādās jaunas, stipras vai strauji pieaugošas sāpes, nejutīgums, spēka zudums, elpas trūkums vai neizskaidrojams svara zudums, tas ir iemesls vērsties pie ģimenes ārsta, bet akūtā un smagā gadījumā zvanīt neatliekamajai palīdzībai.