Cilvēka anatomija ir cilvēka ķermeņa struktūru zinātniska izpēte. Atšķirībā no fizioloģijas, kas ir pētījums par to, kāpēc un kā darbojas noteiktas struktūras, anatomija nodarbojas ar cilvēka daļām, tostarp molekulām, šūnām, audiem, orgāniem, sistēmām un to mijiedarbības veidu. Tas attiecas arī uz ārējām īpašībām, piemēram, formu, struktūru, rakstu, krāsu un kompozīciju. Kopā ar fizioloģiju un bioķīmiju cilvēka anatomija tiek uzskatīta par pamata medicīnas zinātni.
Divas cilvēka anatomijas apakšnodaļas ir bruto anatomija un mikroskopiskā anatomija. Bruto anatomija attiecas uz cilvēka orgānu izpēti, kurus var redzēt bez palielinājuma. Mikroskopiskā anatomija attiecas uz nelielu anatomisko daļu izpēti, kuras var redzēt tikai ar mikroskopu. Histoloģija, audu organizācijas izpēte un citoloģija, šūnu organizācijas izpēte, ir mikroskopiskas anatomijas jomas.
Mācot vai apgūstot cilvēka anatomiju, var izmantot dažādas pieejas. Piemēram, anatomiskās struktūras var pētīt kā reģionālas grupas, piemēram, galvu un kaklu, augšējo ekstremitāšu, apakšējo ekstremitāšu, krūškurvja, vēdera, muguras, kā arī iegurņa un starpenes. Katram no šiem reģioniem ir robežas. Piemēram, galva un kakls ir apgabals virs krūšu kurvja ieejas, savukārt krūšu kurvis ir apgabals starp krūšu kurvja ieeju un krūšu kurvja diafragmu.
Vēl viena pieeja ir grupēt cilvēka ķermeņa struktūras atbilstoši galvenajām orgānu sistēmām. Šīs sistēmas ietver asinsrites, gremošanas, endokrīno, muskuļu un skeleta, nervu, reproduktīvo, elpošanas, urīnceļu un imūnsistēmu. Šajā pieejā ķermeņa struktūras tiek sagrupētas atbilstoši to funkcijām. Piemēram, asinsrites sistēma darbojas, piegādājot asinis, un tajā ir iesaistīta sirds, asinsvadi un asinis. Skeleta-muskuļu sistēma darbojas kā atbalsts un kustība, un tajā ir iesaistīti kauli, muskuļi, saites, cīpslas un skrimšļi.
Anatomiskā pozīcija ir stāvoklis, kad cilvēks stāv taisni, ar seju uz priekšu, ar rokām sānos un ar plaukstām uz priekšu. Pētot cilvēka anatomiju, ir svarīgi zināt virspusējus orientierus, lai varētu noteikt, kur atrodas konkrētais orgāns. Virsmas jeb virspusēja anatomija ietver anatomisko orientieru pārzināšanu, kas kalpo par atskaites punktiem dziļākām struktūrām cilvēka ķermenī.
Cilvēka anatomiju var pilnībā izprast tikai tad, ja ir zināmi anatomijas pamatjēdzieni. Pamata anatomijas termini ietver augšējo, apakšējo, priekšējo vai ventrālo, aizmugurējo vai dorsālo, mediālo, sānu, ipsilaterālo, kontralaterālo, proksimālo, distālo, virspusējo, dziļo, guļus un noslieces. Orgānam ir dažādi skati atkarībā no tā, kur atrodas novērotājs, tāpēc anatomijā svarīgas ir arī ķermeņa plaknes. Sagitālā plakne sadala ķermeni labajā un kreisajā pusē, bet frontālā jeb koronālā plakne sadala ķermeni priekšējā un aizmugurējā daļā. Aksiālā plakne, ko sauc arī par šķērsenisko vai horizontālo plakni, sadala ķermeni augšējā un apakšējā daļā.