Kas ir anatomijas atlants?

Mācību grāmata iet pa tēmām un skaidro, kāpēc struktūra ir tāda, kāda tā ir, kā tā attīstās un ko dara. Atlants iet pa attēliem, un tā uzdevums ir parādīt novietojumu un attiecības. Praksē tos lieto kopā: grāmata dod loģiku, atlants dod orientierus.

No tā izriet arī atšķirīgs teksta daudzums. Atlantā teksts galvenokārt ir apzīmējumi un īsas piezīmes pie attēla, dažkārt klīniskas remarkas. Ja attēlu pavada garas nodaļas ar fizioloģiju, tā jau ir mācību grāmata ar ilustrācijām, nevis atlants.

Atsevišķa grupa ir preparēšanas rokasgrāmatas, kas nav ne viens, ne otrs. Tās apraksta darbību secību, kā audus atsegt, un tiek lietotas tieši anatomijas praktiskajās nodarbībās blakus atlantam.

Lai divi cilvēki, runājot par vienu un to pašu vietu, saprastos, visi apraksti sākas no viena izejas stāvokļa. Anatomiskajā pamatstāvoklī cilvēks stāv taisni, skatiens vērsts uz priekšu, rokas nolaistas gar sāniem un plaukstas pagrieztas uz priekšu. Tieši tāpēc, piemēram, apakšdelma kauls ar nosaukumu spieķkauls vienmēr atrodas īkšķa pusē neatkarīgi no tā, kā roka pagriezta reālajā dzīvē.

Ķermeni pārgriež trīs galvenās plaknes: viduslīnijas plakne (planum medianum) un tai paralēlās sānu plaknes, priekšas un aizmugures plakne (planum frontale) un šķērsplakne (planum transversum). Šī sistēma ir tā pati, ko lieto datortomogrāfijas un magnētiskās rezonanses attēlos, tāpēc atlanta apguve tieši palīdz lasīt izmeklējumu attēlus.

Virzienu apzīmējumi arī ir stingri noteikti un vienmēr attiecas uz pamatstāvokli, nevis uz skatītāju. Vārdi „augšējais" un „apakšējais" cilvēka ķermenim un četrkājaina dzīvnieka ķermenim atbilst dažādiem virzieniem, un tieši tāpēc salīdzinošajā anatomijā lieto citu terminu kopu.

• Anatomiskais pamatstāvoklis: vienots izejas punkts visiem aprakstiem.
• Viduslīnijas un sānu plaknes: sadala ķermeni labajā un kreisajā daļā.
• Frontālā plakne: sadala priekšējā un aizmugurējā daļā.
• Šķērsplakne: sadala augšējā un apakšējā daļā, tā pati, kas datortomogrāfijas attēlos.
• Virziena termini: proksimāls un distāls locekļiem, mediāls un laterāls attiecībā pret viduslīniju.

Kārtojuma veids nosaka, kam atlants noder. Sistēmiskais kārtojums iet pa orgānu sistēmām un ir ērts pamatu apguvei, jo ļauj redzēt, piemēram, visu skeletu vai visu asinsvadu tīklu kopā. Topogrāfiskais jeb apvidu kārtojums iet pa ķermeņa apgabaliem un rāda visu, kas attiecīgajā vietā atrodas līdzās, neatkarīgi no sistēmas.

Tieši topogrāfiskais kārtojums ir tas, ko lieto ķirurģijā, jo operācijā svarīgi zināt nevis visu nervu sistēmu, bet visu, kas atrodas ap plānoto griezumu. Trešais veids ir šķērsgriezumu atlants, kurā ķermenis parādīts secīgās plaknēs, un tas ir tiešs tilts uz attēldiagnostiku.

Anatomisko nosaukumu kopumu uztur starptautiska anatomu organizācija, un pašlaik spēkā esošais saraksts saucas Terminologia Anatomica. Tā mērķis ir nodrošināt, ka vienai struktūrai atbilst viens nosaukums, un izskaust vēsturiskos autoru vārdos nosauktos apzīmējumus, kas dažādās valstīs atšķīrās.

Praksē autoru vārdi nav izzuduši, jo tie ir īsi un ierasti. Runājot ar pacientu, ārsts lietos saprotamu latvisku apzīmējumu, runājot ar kolēģi, bieži lietos ierasto vārdu, bet dokumentā rakstīs oficiālo terminu. Labā atlantā parasti norādīti vairāki varianti.

Latviešu anatomiskā terminoloģija veidota, latīņu terminus vai nu tulkojot, vai pielāgojot rakstībai. Tieši tāpēc daudzām struktūrām latviski ir divi lietojami nosaukumi, piemēram, aizkuņģa dziedzeris un pankreass, un abi ir pareizi, tikai lietojami dažādās situācijās.

Mūsdienu anatomiskā ilustrācija sākas ar Andreasa Vesālija darbu, kas iznāca sešpadsmitā gadsimta vidū. Tā nozīme bija ne tikai attēlu kvalitātē, bet principā: autors balstījās uz paša veiktu sekciju, nevis uz senāku autoritāšu tekstiem, un vairākās vietās tos atklāti laboja.

Deviņpadsmitajā gadsimtā parādījās angliski rakstītā anatomijas grāmata, kas kļuva par nozares klasiku un joprojām tiek izdota jaunos laidienos. Divdesmitajā gadsimtā izveidojās vairākas atlantu skolas: vienas balstījās uz detalizētiem krāsainiem zīmējumiem, citas uz reālu preparātu fotogrāfijām, un tieši šī atšķirība joprojām ir galvenā izvēle, ko students izdara.

Vēlāk pievienojās plastinācija, tehnika, kurā audu ūdeni aizstāj ar polimēru, un preparāts kļūst izturīgs un bez smakas. Tā ļāva veidot gan izstādes, gan mācību kolekcijas, un netieši ietekmēja arī atlantu izskatu, jo lasītājam radās iespēja salīdzināt attēlu ar reālu, saglabātu ķermeņa daļu.

Datortomogrāfija un magnētiskā rezonanse rāda ķermeni tieši tajās pašās plaknēs, kuras apraksta anatomija, tāpēc tradicionālais atlants nav zaudējis nozīmi, bet ieguvis jaunu lietojumu. Šķērsgriezumu atlants māca atpazīt, kura struktūra kurā attēla līmenī parādās, un tas ir pamats, bez kura izmeklējuma attēlu izlasīt nevar.

Atsevišķi pastāv projekti, kuros no reāla ķermeņa iegūti ļoti plāni secīgi griezumi un no tiem izveidots pilnīgs digitāls attēlu kopums. Tie kalpo gan mācībām, gan programmatūras izstrādei, gan operāciju plānošanas modeļiem.

Mūsdienu digitālie trīsdimensiju atlanti ļauj slāņus ieslēgt un izslēgt, pagriezt modeli un mērīt attālumus. Tomēr tiem ir sava kļūda: modelis vienmēr ir izlīdzināts un idealizēts, un tas var radīt maldīgu pārliecību, ka dzīvā ķermenī viss izskatīsies tikpat skaidri.

1. Vispirms nosakiet, kāds uzdevums jāveic: pamatu apguve, preparēšana vai attēlu lasīšana.
2. Izvēlieties kārtojumu, kas šim uzdevumam atbilst, nevis to, kurš izskatās pievilcīgāk.
3. Pārbaudiet, vai nosaukumi atbilst spēkā esošajai starptautiskajai nomenklatūrai.
4. Salīdziniet zīmējumu un fotogrāfiju atlantus; daudziem noder abi kopā.
5. Papildiniet atlantu ar reāliem preparātiem vai izmeklējumu attēliem, lai redzētu dabisko dažādību.

Galvenais atlanta ierobežojums ir tas, ka tas rāda tipisko, nevis vienīgo iespējamo uzbūvi. Reālā cilvēka asinsvadu un nervu gaita, dziedzeru skaits un muskuļu piestiprinājuma vietas mēdz atšķirties, un šīs variācijas nav retums. Tieši tāpēc ķirurgs nekad nepaļaujas tikai uz atlantu, bet operācijas laikā identificē struktūras pēc to gaitas.

Otrs ierobežojums ir krāsa un konsistence. Atlantos artērijas ir sarkanas, vēnas zilas, nervi dzelteni, kaut arī īstenībā tie visi ir pelēcīgi balti, un atšķirt tos nākas pēc gaitas, sienas biezuma un atzarojumiem. Students, kurš mācījies tikai pēc krāsainiem zīmējumiem, pirmajā preparēšanas reizē parasti apjūk.

Trešais ir tas, ka atlants rāda ķermeni bez kustības un bez slodzes. Locītavu attiecības, orgānu novietojums un pat asinsvadu gaita mainās atkarībā no ķermeņa stāvokļa, elpošanas fāzes un gremošanas trakta pildījuma. Stāvus veiktā izmeklējumā orgāni var atrasties jūtami citādi nekā guļus.

Anatomijas atlantu vēsturē ir arī tumša daļa. Divdesmitā gadsimta vidū Vīnē tapa tehniski izcils atlants, kura sagatavošanā izmantoti nacistiskā režīma nogalināto cilvēku ķermeņi. Kad tas tika noskaidrots, izvērtās ilga diskusija par to, vai šādu darbu drīkst lietot vispār.

Risinājums, pie kura nonāca daudzas augstskolas, bija nosacīts: ja atlanta attēlu lietojums var palīdzēt pacientam un citu tikpat precīzu attēlu nav, lietojums ir pieļaujams, taču izcelsme ir skaidri jānorāda un upuri jāpiemin. Tieši šī prasība mūsdienās parādās arī zinātniskajās publikācijās.

No tā izriet plašāks princips, kas attiecas uz visu anatomijas mācīšanu: preparāti nāk no cilvēkiem, kuri parasti tos novēlējuši paši. Ķermeņa novēlēšana studijām ir brīvprātīgs un dokumentēts lēmums, un augstskolas šos ziedotājus mēdz pieminēt atsevišķās piemiņas ceremonijās.

Pirmkārt, ar medicīnas enciklopēdiju vai simptomu rokasgrāmatu. Atlants nav paredzēts diagnozes noteikšanai un nesatur informāciju par slimībām; tas parāda normālu uzbūvi. Mēģinājums no atlanta secināt, ko nozīmē konkrētas sāpes, novedīs pie kļūdas.

Otrkārt, ar veselības izmeklējumu attēliem. Pacienti dažkārt salīdzina savu izmeklējuma attēlu ar atlanta zīmējumu un secina, ka kaut kas nav pareizi. Attēldiagnostikas attēls ir pelēktoņos un satur variācijas, kuras var novērtēt tikai radiologs, tāpēc izmeklējuma atzinumu vienmēr sniedz speciālists.

Treškārt, ar mākslinieku anatomiju. Tā ir atsevišķa nozare, kurā uzsvars likts uz virsmas formu, muskuļu reljefu un proporcijām kustībā, bet dziļās struktūras un asinsvadi parādīti tikai daļēji. Medicīnas studijām ar to nepietiek, tāpat kā zīmēšanai nepietiek ar ķirurģisku topogrāfisko atlantu.