Kāda ir kakla anatomija?

Kakla mugurkaula daļā ir septiņi skriemeļi. Pirmais, atlants (atlas), nes galvaskausu un ar to veido locītavu, kas galvenokārt atļauj galvas mājienu uz priekšu un atpakaļ. Otrais, aksis (axis), ir ar zobveida izaugumu, ap kuru atlants griežas, un tieši šī locītava nodrošina lielāko daļu galvas grozīšanas uz sāniem.

Kakla skriemeļiem ir īpatnība, kuras nav nevienā citā mugurkaula daļā: to šķērsizaugumos ir atveres, pa kurām uz galvu paceļas skriemeļu artērijas. Tāpēc kakla skriemeļu traumas var skart ne tikai muguras smadzenes, bet arī smadzeņu asins apgādi.

Priekšpusē ar kaklu saistīts arī mēles kauls (os hyoideum), vienīgais cilvēka kauls, kas nesavienojas ar citiem kauliem locītavā, bet ir iekārts muskuļos un saitēs. Tas kalpo par balstu rīšanas un runas muskuļiem.

Kakla muskuļus var iedalīt pēc slāņiem un pēc uzdevuma: vieni kustina galvu, citi mēles kaulu un balseni rīšanas laikā, vēl citi paceļ ribas, palīdzot elpošanā pie piepūles.

Dalījums trijstūros balstās uz virspusējo orientieru redzamību. To var izmantot arī pie sevis: pagriežot galvu uz sāniem, slīpais muskulis kļūst skaidri redzams zem ādas.

Katrā kakla pusē iet kopēja miega artērija, kas aptuveni vairogskrimšļa augšmalas līmenī sadalās ārējā un iekšējā. Ārējā apgādā seju, galvas ādu un kakla orgānus, bet iekšējā bez zariem kaklā paceļas uz galvaskausu un apgādā smadzenes.

Asinis atpakaļ novada iekšējā jūga vēna, kas iet artērijai blakus. Kopā ar tām vienā saistaudu apvalkā atrodas klejotājnervs, un tieši šo trijotni sauc par miega apvalku. Šis apvalks ir svarīgs gan ķirurģiski, gan tāpēc, ka tas ir ceļš, pa kuru infekcija var izplatīties.

Kaklā iet arī vairāki nervi ar ļoti konkrētām sekām, ja tie tiek bojāti. Atgriezeniskais balsenes nervs apgādā balss saites muskuļus, un tā bojājums, piemēram, vairogdziedzera operācijā, rada balss aizsmakumu. Diafragmas nervs veidojas no kakla segmentiem un apgādā diafragmu, tāpēc augsts kakla muguras smadzeņu bojājums var apturēt elpošanu. Papildnervs apgādā trapecveida muskuli, un tā bojājums apgrūtina rokas pacelšanu virs galvas.

Kakla priekšdaļā atrodas vairākas struktūras, kuras daudzas var sataustīt uz sevis, un tieši šī pieejamība padara kaklu par vienu no visvairāk izmeklētajām ķermeņa daļām.

• Balsene ar vairogskrimsli, gredzenskrimsli un balss saitēm; nodrošina balsi un aizsargā elpceļus rīšanas laikā.
• Traheja, kas sākas zem gredzenskrimšļa un dodas lejup uz krūšu dobumu.
• Rīkle un barības vads, kas atrodas aiz elpceļiem.
• Vairogdziedzeris, tauriņa formā aptverot traheju zem balsenes, un aiz tā četri nelieli epitēlijķermenīši.
• Zemžokļa un zemmēles siekalu dziedzeri, bet augstāk pieauss siekalu dziedzeris.
• Plašs limfmezglu tīkls, kas sakārtots grupās gar lielajiem asinsvadiem un žokļa malu.

Embrionāli kakls veidojas no žaunu lokiem, un katrs loks dod savu muskuļu, skrimšļu un nervu kopu. Tieši tāpēc, piemēram, balsenes muskuļus apgādā nervs, kas vispirms nolaižas krūšu dobumā un tikai tad atgriežas augšup: attīstības gaitā struktūras nobīdījās, bet nervs palika saistīts ar savu izcelsmes loku.

Ar šo attīstību saistītas arī vairākas iedzimtas kakla cistas. Viduslīnijā var saglabāties vairogdziedzera nolaišanās ceļa paliekas, bet sānos, gar slīpā muskuļa priekšējo malu, žaunu loku paliekas. Abas parasti izpaužas kā nesāpīgs veidojums bērnībā vai jaunībā, un tām raksturīga atšķirīga atrašanās vieta.

Ar vecumu kakla skriemeļu starpskriemeļu diski zaudē ūdeni un kļūst zemāki, veidojas kaulainas izaugas, un kustību apjoms samazinās. Tas pats par sevi ne vienmēr izraisa sūdzības: izmaiņas rentgenā ir ļoti izplatītas arī cilvēkiem bez sāpēm, tāpēc attēls vienmēr jāsalīdzina ar sūdzībām, nevis jāārstē atsevišķi.

Kakla sūdzības parasti iedalās trijās lielās grupās: kustību sistēmas sāpes, veidojumi un orgānu slimības. Lielākā daļa gadījumu ir labdabīgi, bet dažas pazīmes prasa ātru izmeklēšanu.

• Muskuļu un locītavu izcelsmes kakla sāpes, kas pastiprinās kustībā un ir saistītas ar stāju vai pārslodzi.
• Kakla starpskriemeļu diska trūce ar sāpēm, kas izstaro rokā, nereti ar tirpšanu un vājumu.
• Limfmezglu palielināšanās infekcijas laikā: parasti sāpīga, kustīga un pāriet dažu nedēļu laikā.
• Vairogdziedzera mezgli un palielināšanās, bieži atklāti nejauši.
• Siekalu dziedzera akmens vai iekaisums ar pietūkumu, kas pastiprinās ēdot.
• Rīkles, balsenes vai mutes dobuma audzēju metastāzes limfmezglos: parasti nesāpīgs, ciets, nekustīgs veidojums.

Izmeklēšana sākas ar apskati un aptaustīšanu. Ārsts vērtē veidojuma vietu, izmēru, konsistenci, kustīgumu, sāpīgumu un to, vai tas pārvietojas rīšanas laikā, kas norāda uz saistību ar vairogdziedzeri.

Ultrasonogrāfija ir pirmās izvēles izmeklējums gandrīz visiem kakla veidojumiem: tā ir droša, ātra un ļauj tajā pašā reizē veikt smalkas adatas punkciju. Datortomogrāfija un magnētiskā rezonanse nepieciešamas dziļāku telpu, audzēju izplatības un asinsvadu izvērtēšanai.

Balseni un rīkli apskata ar elastīgu endoskopu caur degunu, un tā ir standarta izmeklēšana ilgstoša aizsmakuma gadījumā. Ar kakla slimībām strādā dažādi speciālisti: ausu, kakla un deguna slimību ārsts, endokrinologs, neirologs, traumatologs un ķirurgs, atkarībā no tā, kura struktūra ir skarta.

Vissvarīgākā, bet retāk pieminētā kakla anatomijas īpatnība ir tā saistaudu plātņu sistēma. Starp plātnēm veidojas šauras telpas, kas no galvaskausa pamatnes turpinās lejup krūšu dobumā, un tām nav nekādu šķērsu šķēršļu.

Praktiskās sekas ir nopietnas: dziļa kakla infekcija, piemēram, no zoba sakņu iekaisuma vai peritonsilāra abscesa, var pa šīm telpām nolaisties videnē un izraisīt dzīvībai bīstamu iekaisumu. Tieši tāpēc dziļās kakla infekcijas ārstē agresīvi, ar antibiotikām vēnā un nereti ar ķirurģisku atvēršanu, nevis nogaida.

Otra doma attiecas uz to, ko nedrīkst palaist garām. Kakla limfmezgls, kas palielinājies infekcijas laikā, parasti ir sāpīgs, mīksts un mazinās dažu nedēļu laikā. Turpretī veidojums, kas pieaugušam cilvēkam saglabājas ilgāk par pāris nedēļām, ir nesāpīgs, ciets, nekustīgs vai pieaug, ir iemesls izmeklēšanai, īpaši ja to pavada aizsmakums, rīšanas grūtības, svara zudums vai smēķēšanas un alkohola lietošanas anamnēze. Šādā gadījumā nevajadzētu gaidīt vairākus mēnešus vai ārstēties ar siltām kompresēm.