Cilvēkresursu ekonomika ir termins, ko lieto, lai aprakstītu kolektīvās stratēģijas un pieejas, kuru mērķis ir risināt darbaspēka izmantošanu darbaspēka ietvaros un to, kā šī izmantošana ietekmē nācijas vai citas vietas lielāku ekonomisko labklājību. Parasti šāda veida ekonomikā tiek ņemta vērā darbinieku mainības, bezdarba un pat arodbiedrību un valdības politikas lomas ietekme uz cilvēkresursu efektīvu izmantošanu. Cilvēkresursu ekonomikas vispārīgā ideja ir izprast faktorus, kas mijiedarbojas, lai palīdzētu augt un uzturēt darbaspēka izmantošanu darba vietā darba devēja un darba ņēmēja savstarpēja labā, vienlaikus novērtējot šo attiecību ietekmi uz ekonomiku kopumā.
Cilvēkresursu ekonomikas izmantošana funkciju ziņā uzņēmumā parasti ietver mēģinājumu saskaņot prasmju kopas, kas nepieciešamas konkrētam amatam, ar konkrēta darbinieka spējām. Šis process prasa novērtēt darbinieka talantus, saistīt tos ar pieejamo darbu un noteikt, vai gan darba devējs, gan darbinieks gūs labumu no iekārtošanas. Labākajā iespējamajā scenārijā darbinieks ir laimīgs un ar nepacietību gaida ierašanos darbā, priecājoties par darba dienā paveikto. Tajā pašā laikā darba devējs ir apmierināts ar darbinieka produktivitāti un nav jātērē laiks, nauda un pūles, mēģinot aizstāt šo darbinieku.
Plašākā mērogā cilvēkresursu ekonomika bieži koncentrējas uz tādu nodarbinātības jautājumu novērtēšanu, kas ietekmē lielāku ekonomiku. Tas var nozīmēt bezdarba problēmu risināšanu vienā vai vairākās nozarēs un to, kā šie skaitļi ietekmē patērētāju izdevumus un vispārējo ekonomikas stimulāciju. Šī procesa sastāvdaļa ir arī uzmanības pievēršana nodarbinātības likumu ietekmei, gan pozitīvai, gan negatīvai. Pat arodbiedrību loma darbinieku tiesību aizsardzībā un tas, kā šie noteikumi ietekmē darba devēju spēju uzturēt uzņēmējdarbību ilgtermiņā, tiek uzskatīti par daļu no cilvēkresursu stratēģiju un iniciatīvu ekonomiskajiem aspektiem.
Cilvēkresursu ekonomikas joma cenšas izprast un vadīt efektīvu darbaspēka izmantošanu tā, lai visas iesaistītās puses gūtu labumu. Tas nozīmē tādu darba iekārtošanu, kas atbilst gan darbinieka, gan darba devēja vajadzībām, vienlaikus nodrošinot arī izaugsmes iespējas, kas nākotnē gūst labumu abām pusēm. No turienes tiek ņemta vērā šo centienu ietekme uz ekonomikas stabilitāti, kas savukārt palīdz pieņemt tiesību aktus, kas groza pašreizējo darba praksi vai, iespējams, paver ceļu jaunas prakses ieviešanai, kas galu galā nāk par labu visiem, kas iesaistīti šajā ekonomikā.
SmartAsset.