Cīņas vai bēgšanas reakcija ir reakcija uz stresu, ko raksturo adrenalīna palielināšanās, paplašinātas acu zīlītes un paātrināta sirdsdarbība. Šo terminu 20. gadsimta sākumā pirmo reizi izmantoja amerikāņu fiziologs Valters Kanons. Cannon lietoja šo terminu, lai aprakstītu dzīvniekus, kuri piedzīvoja situācijas, kad viņiem bija jābēg vai jāgatavojas cīņai, lai aizstāvētos no briesmām. Šādu reakciju var saukt arī par hiperuzbudinājumu vai reakciju uz akūtu stresu. Saskaņā ar Kanona aprakstiem, kad dzīvnieks ir nobijies vai apdraudēts, simpātiskā nervu sistēma reaģē, izraisot adrenalīna pieaugumu un izmaiņas zīlīšu un sirdspukstos, kā arī dažkārt papildu spēku, kas izpaužas ātruma pārrāvumos, ja dzīvnieks bēg vai paliek, lai uzbruktu. Dažas no tām atsaucas arī uz trešo stāvokli “bailes”, kas rodas, kad dzīvnieks nebēg vai necīnās, bet krīt panikā un noģībst vai stāv uz vietas — tipiska reakcija “brieži priekšējos lukturos” vai aitas sabrukums, ja to vajā suns. .
Ir konstatēts, ka cīņas vai bēgšanas reakcija rodas arī cilvēkiem stresa vai briesmu laikā. Dažos gadījumos simpātiskā nervu sistēma izraisa tik ārkārtēju adrenalīna paaugstinājumu, ka cilvēki spēj paveikt to, ko parastos apstākļos nevarētu izdarīt, piemēram, pacelt automašīnu no ievainota tuvinieka. Cīņas vai bēgšanas reakcija var būt ārkārtīgi spēcīga, taču tā ne vienmēr darbojas mūsu labā.
Cilvēki var saskarties ar šo reakciju ne tikai situācijās, kad tiek uztvertas fiziskas briesmas. Viņi var arī justies apdraudēti vokāla strīda laikā. Tas var likt viņiem turpināt strīdēties, un daži cilvēki var pat apvienot fizisku uzbrukumu, ja viņu simpātiskā nervu sistēma strādā virsstundas jebkura veida verbāla uzbrukuma laikā. Citiem ir jābēg, un, ja cilvēks patiešām vēlas izkļūt no verbāla strīda, nevajag mēģināt viņu apturēt, jo bēgšanu var izprovocēt uz kautiņu, ja cilvēks nevar atrauties no uzbrukuma un jūtas iespiests stūrī.
Turklāt dažiem cilvēkiem, īpaši tiem, kuriem ir pēctraumatiskā stresa traucējumi (PTSD), panikas traucējumi vai ģeneralizētas trauksmes traucējumi, var būt cīņas vai bēgšanas reakcija bez redzama vai acīmredzama iemesla. Simpātiskā nervu sistēma būtībā neizdodas, un pēkšņi nespēja atrast atslēgas vai kaut ko citu ikdienišķu izraisa strauji pukstošu sirdi, smagu elpošanu vai tiešu panikas lēkmi. Cilvēkiem ar PTSS šo reakciju var izraisīt nelieli atgādinājumi par pagātnes traumatiskiem notikumiem, piemēram, smarža, temperatūra vai atrašanās vietā, kas ir pazīstama ar traumatisku notikumu rašanos. Dažiem tas var izraisīt agresīvu uzvedību pret citiem, savukārt citiem rodas panika vai viņiem ir ātri jāmaina vide.
Dažreiz cilvēkiem reakcija uz lidojumu nav īpaši izteikta. Atteikšanās no sociālās mijiedarbības, pat skatoties televīziju vai sērfojot tīklā, var tikt uzskatīta par vieglu lidojuma reakciju, kad laiks kļūst saspringts. Pētījumos par dzimumu un cīņas vai bēgšanas reakciju ir novērots, ka vīrieši stresa situācijās mēdz kļūt agresīvāki vai noslēgtāki nekā sievietes, iespējams tāpēc, ka mūsu kultūrā sievietes biežāk paļaujas uz sociālajiem resursiem (draugiem un ģimene), lai apspriestu savas problēmas.
Kopumā lielākā daļa cilvēku stresa laikā saskarsies ar cīņas vai bēgšanas reakciju. Lai gan kādreiz tā varēja būt instinktīva rīcība, lai pasargātu cilvēkus no briesmām, tāpat kā tagad tā aizsargā daudzus dzīvniekus, ar to dažreiz ir grūti tikt galā. Pilnīga hiperuzbudinājuma stāvoklis var izraisīt zarnu problēmas, paniku, strīdīgu noskaņojumu, atslābināšanos, kā arī miega un elpošanas grūtības. Ja šķiet, ka šī reakcija bieži notiek bez stimuliem, piemēram, reālas briesmas vai saspringta situācija, var būt saprātīgi izvērtēt veidus, kā risināt šo reakciju ar garīgās veselības speciālistu vai savu ārstu.