Kas ir distālā vītņotā kanāliņa?

Distālā vītņotā kanāliņa ir savīta, caurulei līdzīga struktūra, kuras garums ir aptuveni 0.2 collas (apmēram 5 mm), kas atrodas nieres daļā, kas pazīstama kā nefrons. Katrā nierē ir daudz nefronu, un tās ir funkcionālās vienības, kurās asinis tiek filtrētas, veidojot urīnu. Viens nefrons sastāv no nieres korpusa, kurā ir sīki asinsvadi, kur asinis tiek filtrētas, un nieru kanāliņu. Nieru kanāliņu sastāv no trim dažādām sekcijām, kas novada filtrēto šķidrumu jeb filtrātu prom no nierēm, vienlaikus apstrādājot to, veidojot urīnu. Distālā vītņotā kanāliņa ir daļa, kas atrodas vistālāk no nieres korpusa, un šūnas, kas atrodas tajā, spēj aktīvi izsūknēt potenciāli kaitīgas vielas, piemēram, amonjaku, urīnvielu un noteiktas zāles, no asinīm un urīnā.

Katra niere satur vairāk nekā vienu miljonu nefronu, un kopā nieres var filtrēt visas ķermeņa asinis aptuveni piecu minūšu laikā. Asinis nokļūst nieres asinsķermenī nefrona iekšpusē un ar salīdzinoši augstu spiedienu iekļūst sīku asinsvadu mezglā, kas pazīstams kā glomeruls. Tas filtrējas caur spraugām asinsvadu sieniņās un pēc tam caur spraugām kapsulas sieniņā, kas aptver glomerulus, izplūstot telpā kapsulas iekšpusē. Lielas molekulas nevar iziet cauri un palikt asinīs, savukārt ūdens un izšķīdušie atkritumi nonāk kapsulas telpā. No turienes tie aizplūst nieru kanāliņos un notiek urīna veidošanās process.

Nieru kanāliņu pirmajā daļā, ko sauc par proksimālo vītņoto kanāliņu, no filtrāta kopā ar ūdeni tiek absorbētas derīgās barības vielas un minerālvielas. Tie nonāk apkārtējos asinsvados, lai atgrieztos vispārējā cirkulācijā. Tālāk sadaļā, kas pazīstama kā Henles cilpa, tiek regulēta filtrāta koncentrācija un tilpums, lai uzturētu ķermeņa šķidruma līdzsvaru.

Visbeidzot, distālajā vītņotajā kanāliņā lietderīgās vielas tiek atgrieztas asinīs, bet filtrātam tiek pievienoti atkritumi un toksīni. Tiek iesūknēts arī ūdeņradis, padarot urīna pH skābāku. Distālās vītņotās kanāliņu sienas parasti neļauj ūdenim iziet cauri, bet hormons, kas pazīstams kā antidiurētiskais hormons jeb ADH, var atvērt kanālus, kas ļauj ūdenim izplūst, koncentrējot urīnu.

No distālās vītņotās kanāliņu filtrāts noplūst tā sauktajos savākšanas kanālos. Tās ir caurules, kas saņem filtrātu no daudzu nefronu distālajām vītņotajām caurulītēm. Šajos savākšanas kanālos var uzsūkties ūdens, lai regulētu nieru radītā urīna galīgo koncentrāciju. Izejot no savākšanas kanāliem, urīns nonāk telpā, kas pazīstama kā nieru iegurnis, no kurienes tas nonāk urīnpūslī un urinēšanas laikā tiek izvadīts no ķermeņa.