Kas ir eiroobligācija?

Eiroobligācijas radās 1963. gadā Itālijas Autostrade tīklā. Eiroobligācijas tiek tirgotas vairākās biržās. Visbiežāk ar šīm obligācijām tirgojas Londona un Luksemburga. Tokija, Singapūra, ASV un daudzas citas valstis tirgo eiroobligācijas, emitējot tās savas valūtas denominācijā. Eirodolāri, piemēram, apzīmētu eiroobligācijas, kuru pamatā ir ASV dolārs, un eirojenas apzīmētu obligācijas, kas emitētas, lai apmaksātu Japānas valūtā.

Šī plūstamība un elastība piedāvā pievilcīgu finansēšanas instrumentu, dodot emitentiem iespēju izvēlēties, kur piedāvāt obligācijas. Emitenti pirms izvēles var ņemt vērā katras valsts noteikumus un ierobežojumus attiecībā uz tirdzniecības instrumentiem. Investorus šim tirgum piesaista augstā likviditāte un zemā nominālvērtība. Šīs īpašības ir palīdzējušas eiroobligāciju tirgum ārkārtīgi augt. Eiroobligāciju tirgus ir lielāks nekā ASV obligāciju tirgus.

Eiroobligāciju tirgus nelabvēļi norāda uz instrumentam raksturīgiem riska faktoriem. Eiroobligāciju iegāde ir riskanta, jo investori nepārzina apstākļus ārvalstīs. Valūtas maiņa bieži ir ļoti nestabila situācija. Krasas cenu izmaiņas un lielāka jutība pret pasaules politisko klimatu padara eiroobligāciju daudziem mazāk pievilcīgu. Valūtas maiņas kursi var pazemināties līdz tādam līmenim, ka investori zaudē naudu ar eiroobligācijām un citiem ārvalstu obligāciju tirgiem.

Ir salīdzinoši maz uzskaites par emitētajām eiroobligācijām un mazāk noteikumu. Lielākā daļa eiroobligāciju tiek iegādātas elektroniskā veidā, nevis papīra biļetes ar noņemamiem kuponiem. Viens no dažiem uzņēmumiem, kas darbojas kā obligāciju klīringa sistēma, var tās turēt un tirgot sistēmas ietvaros. Pēc termiņa beigām naudas līdzekļi tiek izmaksāti elektroniski, izmantojot šo klīringa sistēmu, eiroobligācijas īpašniekam. Lai gan tas palīdz nodrošināt labāku uzskaiti, eiroobligāciju tirgū nav centrālā regulējuma.