Kas ir folikulārās dendrītiskās šūnas?

Folikulārās dendrītiskās šūnas ir sastopamas visos sekundārajos limfoīdajos orgānos: limfmezglos, liesas baltajā pulpā, rīkles un mēles mandelēs, tievās zarnas Peijera plāksnēs un apendiksa limfoīdajos audos.

Tās var izveidoties arī tur, kur limfoīdo audu normāli nav. Ilgstoša iekaisuma vietās, piemēram, reimatoīdā artrīta skartajā locītavas apvalkā vai autoimūna vairogdziedzera iekaisuma audos, var izveidoties terciāri limfoīdi veidojumi ar pilnvērtīgu folikulāro dendrītisko šūnu tīklu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc hroniskas autoimūnas slimības kļūst pašuzturošas.

Miera stāvoklī esošā folikulā tīkls ir izklaidus. Pēc imunizācijas vai infekcijas tas kļūst blīvs, un folikuls sadalās gaišajā un tumšajā zonā, kas kopā veido germinatīvo centru.

Klasiskās dendrītiskās šūnas ir asinsrades izcelsmes un rodas kaulu smadzenēs. Folikulārās dendrītiskās šūnas veidojas no saistaudu izcelsmes priekštečiem, kas atrodas asinsvadu tuvumā pašā limfoīdajā orgānā.

To pierāda kaulu smadzeņu transplantācijas novērojumi: pēc transplantācijas asins šūnas orgānā ir donora izcelsmes, bet folikulārās dendrītiskās šūnas paliek saņēmēja izcelsmes. Tas ir viens no skaidrākajiem pierādījumiem, ka nosaukumu līdzība ir maldinoša.

Uz šo šūnu izaugumiem atrodas divu veidu ķērājmolekulas. Vieni receptori saistās ar komplementa sistēmas fragmentiem, kas pielipuši mikrobam vai svešajai olbaltumvielai, citi saistās ar antivielu asti. Tāpēc tās uztver nevis brīvu antigēnu, bet imūnkompleksus, tas ir, antigēnu jau kopā ar antivielām vai komplementu.

No tā izriet svarīga sekas: lai sistēma sāktu strādāt pilnā jaudā, ir vajadzīgas sākotnējās, vēl nepilnīgās antivielas. Pirmais antivielu vilnis, kas pats par sevi ir vājš, kalpo par līmi, ar kuru antigēns tiek piestiprināts tīklam, un tikai tad sākas augstvērtīgu antivielu veidošana.

Noturēto antigēnu šīs šūnas periodiski ievelk iekšā un atkal izliek uz virsmas, turot to nodalījumos, kur nav gremošanas fermentu. Tādējādi antigēns saglabājas nemainīgs ilgi, ievērojami ilgāk, nekā tas paliktu brīvā veidā audos.

Germinatīvais centrs ir vieta, kur notiek antivielu pilnveidošana. Tā tumšajā zonā B limfocīti strauji dalās un mērķtiecīgi ievieš nejaušas izmaiņas savu antivielu gēnos. Gaišajā zonā atrodas folikulāro dendrītisko šūnu tīkls, un tur notiek atlase.

Šis mehānisms ir viens no nedaudzajiem gadījumiem, kur cilvēka organismā darbojas īsts dabiskās izlases cikls dažu dienu laikā.

1. B limfocīts atpazīst antigēnu un ar T palīgšūnas atbalstu iekļūst folikulā.
2. Tumšajā zonā tas strauji dalās un tā antivielu gēnos rodas nejaušas mutācijas.
3. Pēcnācēji pāriet gaišajā zonā un pieskaras folikulāro dendrītisko šūnu izaugumiem.
4. Tas, kura receptors saistās stiprāk, savāc vairāk antigēna un parāda to folikulārajai T palīgšūnai.
5. Saņemot izdzīvošanas signālu, šūna atgriežas dalīties vai kļūst par plazmas šūnu vai atmiņas šūnu; pārējās iet bojā.

Attiecības starp folikulārajām dendrītiskajām šūnām un B limfocītiem ir abpusējas. Viena puse nevar pastāvēt bez otras, un tas ir viens no skaistākajiem savstarpējas atkarības piemēriem imunoloģijā.

• Folikulārās dendrītiskās šūnas izdala vielu, kas piesaista B limfocītus tieši folikulā.
• B limfocīti savukārt izdala limfotoksīnu, kas nepieciešams tīkla nobriešanai un uzturēšanai.
• Ja organismā nav B limfocītu, folikulārās dendrītiskās šūnas neattīstās normāli.
• Zāles, kas bloķē limfotoksīna vai audzēju nekrozes faktora signālus, var izjaukt folikulu uzbūvi.
• Tīkls sniedz B šūnām arī izdzīvošanas signālus, bez kuriem tās folikulā ātri iet bojā.

Pirmā problēma ir tā, ka ilgstoša antigēna glabāšana der arī patogēnam. HIV daļiņas var saglabāties folikulāro dendrītisko šūnu tīklā pat tad, kad vīrusa daudzums asinīs ar ārstēšanu ir nomākts līdz nenosakāmam līmenim. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pretvīrusu terapija HIV pilnībā neizārstē.

Otrā ir prionu slimības. Pirms prioni sasniedz nervu sistēmu, tie vairojas tieši limfoīdo audu germinatīvajos centros, un folikulāro dendrītisko šūnu tīkls ir šīs vairošanās vieta. Tāpēc dažās valstīs prionu slimību uzraudzībā izmanto mandeļu audu izmeklēšanu.

Trešā ir audzēji. Folikulāro dendrītisko šūnu sarkoma ir reti sastopams ļaundabīgs audzējs, kas visbiežāk parādās kā nesāpīgs, lēni augošs veidojums kaklā, vēdera dobumā vai rīkles rajonā. To ārstē onkologs kopā ar ķirurgu, un diagnozi var uzstādīt tikai patologs pēc audu izmeklēšanas.

Ceturtā ir folikulārā limfoma, kurā ļaundabīgie B limfocīti aug tieši šajā tīklā un ir no tā atkarīgi. Šādu pacientu aprūpē hematologs. Ilgstoši, vairākas nedēļas palielināti, nesāpīgi limfmezgli, it īpaši kopā ar svara zudumu, drudzi vai nakts svīšanu, vienmēr ir iemesls doties pie ārsta.

Asins analīzē tās neredz, jo tās asinīs nekad nenonāk. Vienīgais ceļš ir audu izmeklēšana.

Limfmezgla biopsijā patologs izmanto imūnhistoķīmiju: ar krāsojumu pret komplementa receptoriem tīkls kļūst redzams kā smalks zarojums folikula iekšienē. Tieši šī tīkla forma bieži izšķir diagnozi. Folikulārā limfomā tīkls saglabājas, bet ir izkropļots, savukārt difūzā lielo B šūnu limfomā tas ir izzudis.

Attēldiagnostikā, proti, ultrasonogrāfijā, datortomogrāfijā un pozitronu emisijas tomogrāfijā, redz tikai limfmezglu izmēru un aktivitāti, nevis pašas šūnas. Tāpēc neviens attēls neaizstāj biopsiju, ja ir aizdomas par limfoproliferatīvu slimību.

Biežākā kļūda ir tās uzskatīt par imūnsistēmas šūnu apakšveidu līdzās makrofāgiem un dendrītiskajām šūnām. Pēc izcelsmes tās ir tuvākas saistaudu šūnām, un tās nepilda rīšanas funkciju.

Otrā kļūda ir sajaukšana ar folikulārajām T palīgšūnām. Nosaukums atkal ir līdzīgs, bet tie ir īsti T limfocīti, kas dod atlases signālu B šūnām. Abas šūnu grupas strādā vienā vietā, taču viena ir karkass ar antigēnu, otra ir vērtētājs.

Trešā ir folikulu sajaukšana ar matu folikuliem vai vairogdziedzera folikuliem. Šeit vārds folikuls nozīmē tikai apaļu limfocītu sakopojumu.

Mazāk zināms secinājums attiecas uz vakcīnām. Tā kā šīs šūnas glabā antigēnu ilgstoši un atlase notiek atkārtotos ciklos, imūnās atbildes kvalitāti nosaka ne tikai antigēna daudzums, bet arī tas, cik ilgi tas ir pieejams. Tieši tāpēc revakcinācija pēc pietiekami gara intervāla dod spēcīgāku un precīzāku antivielu atbildi nekā divas devas ar ļoti īsu starplaiku. Līdzīgi izskaidrojams arī tas, kāpēc gados vecākiem cilvēkiem vakcīnas darbojas vājāk: germinatīvo centru struktūra ar vecumu kļūst mazāk sakārtota.