Gaidīšanas teorija ir uzvedības un motivācijas teorija, kas izskaidro, kā cilvēki izvēlas savas darbības, lai sasniegtu gaidīto rezultātu. Cilvēks ir īpaši motivēts rīkoties vai nerīkoties noteiktā veidā, ja šādas rīcības rezultāts ir ļoti vēlams. Šo teoriju parasti izmanto darba vietā, kur darbinieki veic noteiktu darbu atbilstoši atlīdzībai vai stimuliem, ko darba devēji var sniegt pretī.
Pirmo reizi šo teoriju 1964. gadā ierosināja Jēlas menedžmenta skolas profesors Viktors Vrooms. Savā kontekstuālajā periodā gaidu teorija varēja būt revolucionāra ideja, jo tā koncentrējas uz vēlamajiem rezultātiem, nevis vajadzībām, kuras ir uzsvērtas Maslova “Vajadzību hierarhijā” un Hercberga “Divu faktoru teorijā”, kuras abas bija pirms Vroom priekšlikuma. Teorija arī atzīst, ka katras personas individualitāte un unikalitāte veicina viņa vēlamos rezultātus, atšķirībā no Maslova, kurš uzskatīja, ka viņa ierosinātās cilvēka “vajadzības” ir universālas un raksturīgas visiem cilvēkiem.
Gaidīšanas teorijā ir iesaistīti trīs elementi: valence, instrumentalitāte un paredzamība, un tiem visiem ir dažādas lomas, motivējot cilvēku uzvesties noteiktā veidā. Valence attiecas uz pakāpi, kādā indivīds atlīdzībā (r) ievieto “vērtību (v)”, piešķirot tai V(R) formulu. Tas daļēji palīdzēs indivīdam izlemt, kā viņš veic šo atlīdzību. Piemēram, cilvēks, kurš piešķir lielu vērtību paaugstinājuma iegūšanai, būs vairāk motivēts iesaistīties daudzos projektos un strādāt ilgāk nekā parasti.
Instrumentalitāte ir elements, kas attiecas uz indivīda pārliecību, ka viņam tiks piešķirta atlīdzība, ja viņš veiks no viņa sagaidāmo uzvedību vai sniegumu. Gaidāmības teorijā Vroom piešķir šim elementam formulu “Veiktspēja → Rezultāts”. Vienkārši sakot, pastāv lielāka iespējamība, ka cilvēks veiks paredzētos uzdevumus un pienākumus, ja ir lielāka pārliecība, ka viņš galu galā saņems savu atlīdzību. Lai motivētu savus darbiniekus strādāt labi, darba devēji var sarunāties ar viņiem privāti un tieši pateikt, ka paaugstināšana ir paredzēta, ja viņi veic konkrētus uzdevumus. Vēl svarīgāk ir tas, ka darba devējam ir jātur dotais vārds; tādā veidā darbiniekam ir skaidra perspektīva par to, kas viņam jādara, lai saņemtu atlīdzību.
Gaidāmības teorijā paredzamais faktors ir faktors, kas norāda uz indivīda pārliecību, ka viņa pūles nodrošinās sniegumu vai uzdevumu, kas no viņa tiek gaidīts, piešķirot tai formulu “E → P”. Ja cilvēks uzskata, ka viņam ir spējas un prasmes veikt uzdevumu, tad viņš ir vairāk motivēts veikt šo uzdevumu, lai sasniegtu savu mērķi; piemēram, ja personai ir uzdots pārdot piecus produktus, lai iegūtu bonusu. Ja viņš ir pārliecināts par savām komunikatora un pārdevēja prasmēm, tad viņš, visticamāk, redzēs šos piecus produktus, tādējādi saņemot savu bonusu kā atlīdzību.