Ģimenes diskurss ir jebkura rakstiska vai mutiska saziņa starp ģimenes locekļiem. Turklāt to nav viegli definēt, jo katrai ģimenei ir atšķirīgi saziņas standarti un metodes. Patiesībā šī ir daļa no tā, kas padara ģimenes diskursu tik intriģējošu — valodnieki vēlas saprast, kāpēc cilvēki sazinās atšķirīgi, ņemot vērā līdzīgu ģimenes uzbūvi.
Ģimenēs esošais diskurss nekādā ziņā neaprobežojas tikai ar ģimenes tēmām. Ģimenes diskurss var ietvert visu, sākot no norādījumiem līdz pamatinformācijai par to, ko ģimenes loceklis darīja vai plāno darīt. Tas var ietvert arī datus par to, ko ģimenes loceklis vēlas vai vēlas, vai pat informāciju par politiku, filozofiju un konfliktiem. Jebkura tēma, ko ģimenes loceklis vēlas ieviest rakstiskā vai mutiskā saziņā, ir godīga spēle.
Ģimenes diskurss interesē valodniekus, jo ģimenes bieži tiek uzskatītas par visas sabiedrības mikrokosmosu. Pētot ģimenes diskursu, valodnieki gūst dažas norādes par to, kādas sociālās konstrukcijas nosaka rakstveida un mutvārdu saziņu ģimenes vienībā. Tā nav gluži ideāla māksla, jo ģimenes neaprobežojas tikai ar vienu konkrētu reģionu — notiek zināma kultūras sajaukšanās. Dažreiz gadās, ka ģimenes diskursa izpēte sniedz ieskatu kultūrā, no kuras ģimene nākusi, nevis kultūrā, kurā tā pašlaik atrodas.
Vēl viens iemesls, kāpēc valodnieki pēta diskursu ģimenēs, ir tas, ka psihologi uzskata ģimeni par neatņemamu indivīda identitātes veidošanās sastāvdaļu. Veidam, kā cilvēks sazinās ar saviem ģimenes locekļiem, ir milzīga ietekme uz to, kā viņš redz sevi. Manipulējot ar ģimenes diskursu, teorētiski ir iespējams virzīt, kā cilvēks attīstās.
Rakstiskais un runātais diskurss ģimenē atklāj informāciju par katra ģimenes locekļa lomām. Piemēram, ja māte pastāvīgi stāsta citiem locekļiem, kas viņiem padodas, vai slavē, valodnieks var noteikt, ka viena mātes loma ir “iedrošinātāja”. Tādā pašā veidā, ja vīrs regulāri jautā, kas jādara vai kas jāpabeidz, valodnieks varētu uzskatīt vīru par ģimenes “uzdevumu organizētāju” vai “pārvaldnieku”.
Ģimenes pielāgojas apkārtējai kultūrai vai patstāvīgi, tāpēc ģimenes diskurss laika gaitā mainās. Labs piemērs ir tas, kā vecāki galu galā iesaista savus bērnus sarunās ar arvien pieaugošu saturu, bērniem novecojot. Mainās arī veids, kā tiek pasniegts ģimenes diskurss, un tehnoloģija bieži paver ceļu izmaiņām. Piemēram, ģimenes tagad izmanto mobilās ierīces, lai “sekotu viena otrai”, lūgtu palīdzību vai uzturētu spēcīgas attiecības no attāluma — labāk vai sliktāk, ģimenēm ir vieglāk iesaistīties mazāk saskarsmē aci pret aci nekā pagātne.
Brīdinājums attiecībā uz diskursu ģimenēs ir tāds, ka pastāv diskusijas par to, kas patiesībā ir ģimene. Dažiem cilvēkiem ģimene attiecas tikai uz asinsradiniekiem, īpaši tuviem radiniekiem, piemēram, vecākiem vai brāļiem un māsām. Citiem cilvēkiem ģimene attiecas uz cilvēkiem, ar kuriem cilvēks dzīvo un kuri sniedz mīlestības, saiknes un piederības sajūtu. Tas ir interesanti, jo tas nozīmē, ka ģimenes diskurss ietver dažas īpašas iezīmes, kurām vajadzētu būt atpazīstamām salīdzinājumā ar citiem diskursiem. Tomēr šo īpašību identificēšana nav tik vienkārša, kā izklausās, jo dažādas ģimenes ietekmē ļoti dažādas kultūras konstrukcijas, un tāpēc tās ne vienmēr lieto valodu vai uzvedas vienādi.