Grieķu retorika ir pārliecinoša diskursa māksla, kā to praktizēja un par to raksta senie grieķu domātāji. Senās Grieķijas sabiedrībā spēja ietekmēt auditoriju ar valodas palīdzību tika novērtēta kā būtiska pilsoniskās iesaistīšanās sastāvdaļa. Rezultātā tā kļuva par standarta daļu Rietumu izglītībā, kas turpinājās 20. gadsimtā. Grieķu retorika ir visciešāk saistīta ar grieķu filozofu Aristoteli, kura teksts “Retorika”, kas tika uzrakstīts ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras, sniedz detalizētu analīzi par to, kā valoda un pārliecināšana ir savstarpēji saistītas.
Aristotelis retoriku sadala trīs pārliecināšanas līdzekļos: ētoss, patoss un logos. Etoss attiecas uz pievilcību runātāja raksturam. Grieķu retorikas praktizētājam jācenšas radīt uzticamību auditorijai, demonstrējot praktisku inteliģenci, tikumīgu raksturu un labo gribu. Mūsdienu kontekstā ētikas izmantošanas piemērs varētu būt publisks runātājs, kurš atsaucas uz savu piederību prestižai universitātei vai piemin savu filantropiju.
Patoss attiecas uz pievilcību auditorijas emocijām. Grieķu retorika mudina izmantot retoriskas metodes un poētisku valodu, lai izraisītu līdzjūtību. Tas var izpausties kā metaforas, aliterācija un anafora, kas ir vārdu atkārtošana, lai sāktu secīgus teikumus. Piemēram, Mārtiņa Lutera Kinga jaunākā grāmata “I Have a Dream Speech” satur vairākus teikumus pēc kārtas, kas ir “Simts gadus vēlāk”. Anaforiskais atkārtojums uzsver progresa trūkumu pilsoņu tiesību jomā, liekot auditorijai piedzīvot valodas progresa trūkumu.
Logoss ir trešā grieķu retorikas pārliecināšanas metode, un tas attiecas uz argumentācijas izmantošanu, lai izveidotu argumentu. Tas var izpausties kā induktīvā loģika, kurā runātājs izmanto konkrētus piemērus, lai izdarītu vispārīgus secinājumus. Piemērs tam varētu būt politiķis, kurš izrāda sava oponenta atbalstu strīdīgam jautājumam un izmanto to, lai secinātu, ka oponents kopumā nav piemērots valsts amatam. Runātājs var arī izmantot deduktīvu argumentāciju, kurā viņš vai viņa izmanto vispārīgu priekšlikumu, lai izdarītu konkrētus secinājumus.
Lai gan grieķu retorika stingri sakņojas aristoteļa tradīcijās, tās mūsdienu apmācības metodes ietekmēja arī Kvintiliāns, pirmā gadsimta romietis, kurš izglītības nolūkos izveidoja piecus retorikas kanonus. Kvintiliāna retoriskā diskursa apguves metode sākas ar argumenta izgudrošanu un tā daļu sakārtošanu saskaņotā izklāstā. Šiem pirmajiem diviem grieķu retorikas soļiem seko valodas stilistisks lietojums, visas runas iegaumēšana un efektīva vēstījuma pasniegšana.