Kas ir hedonisms?

Ir daži dažādi šīs sistēmas veidi. Motivējošais hedonisms apgalvo, ka tikai prieks un sāpes motivē cilvēkus darīt vai nedarīt lietas. Normatīvais hedonisms tomēr apgalvo, ka tikai baudai un visa veida baudām ir vērtība, bet tikai sāpēm un visu veidu sāpēm nav vērtības. Egoistiskie hedonisti uzskata, ka indivīda laime ir vissvarīgākā, savukārt altruistiskie hedonisti uzskata, ka visu cilvēku laime ir vissvarīgākā.

Dažādi filozofi, piemēram, Platons, Aristotelis, Ostins, Beins, Spensers, Bentams, Mūrs, Sidžviks, Mills, Brods un Ross, ir devuši ieguldījumu šajā filozofijā, bet visietekmīgākie bija Aristips un Epikūrs. Hedonisms radās Aristips no Kirēnas, kurš uzskatīja, ka bauda, ​​kas ietver fizisko baudu, mīlestību, garīgo baudu, morālo laimi un draudzību, ir vissvarīgākā uzvedības motivācija. Aristips arī uzskatīja, ka ilgtermiņa prieki ir vērtīgāki nekā īslaicīgi. Viņam sekoja Epikūrs, kurš uzskatīja, ka garīgās un sociālās baudas ir svarīgākas par fiziskajām baudām. Epikūrs arī uzskatīja, ka sāpēm un savaldībai ir vērtība, jo dažreiz tās ir nepieciešamas veselībai, kā arī ar mēru sagādājot vēl vairāk prieka.

Utilitārisms ir līdzīga filozofija, jo tā apgalvo, ka personai ir jāizvēlas sava rīcība saskaņā ar to, kas ir vislabākais visiem cilvēkiem. Citiem vārdiem sakot, cilvēkam jācenšas radīt pēc iespējas lielāku laimi lielākajai daļai cilvēku. Lielākā daļa mūsdienu hedonistu cenšas radīt prieku, un viņiem parasti šķiet, ka labākais veids, kā to izdarīt, ir padarīt cilvēkus vienlīdzīgākus, nodrošinot vairāk personisko brīvību.