Kas ir hiperinflācija?

Lai gan joprojām ir daži jautājumi par to, kad situācija kļūst par hiperinflāciju, ir izteikti vairāki ieteikumi. Neatkarīgi no tā, kāda definīcija tiek izmantota, lielākā daļa ekonomistu piekrīt, ka hiperinflācija pastāv tad, ja inflācijas līmenis ir vismaz 100 procenti tikai dažu gadu laikā. Neatkarīgi no tā, kā to sauc, inflācija, kas ir tuvu šim līmenim, bieži vien rada ievērojamas grūtības iedzīvotājiem.

Hiperinflācija notiek tāpēc, ka valsts valūta strauji zaudē savu vērtību, kā rezultātā cenas pieaug. Lielākā daļa valstu savā vēsturē ir piedzīvojušas hiperinflācijas periodu. Bieži vien tā rodas, ja valdība izdrukā daudz vairāk naudas nekā parasti, lai kompensētu iztrūkumu kādā citā jomā. Valdības atbilde uz zemāku valūtas vērtību ir drukāt vēl vairāk naudas, kas veicina nepārtrauktu valūtas devalvācijas ciklu.

Hiperinflācija var radīt lielas grūtības, it īpaši īstermiņā, jo algas var nesekot līdzi valūtas pirktspējas samazināšanās. Tas var izraisīt krīzi arī citās nozarēs, piemēram, banku nozarē, kur aizņēmējam bieži tiek garantētas atmaksas likmes. Tāpēc, kad notiek hiperinflācija, nauda, ​​ko banka saņem atpakaļ, var būt daudz mazāka par naudu, ko tā sākotnēji aizdeva.

Ir vairāki faktori, kurus var īstenot, lai apturētu hiperinflācijas turpināšanos. Valdība varētu noteikt jaunu bāzes vienību. Piemēram, tas varētu samazināt savu pašreizējo vienību par koeficientu 100, veicot piezīmes, kas agrāk bija 100 ASV dolāri vecajā valūtā un 1 dolārs jaunajā valūtā. Tomēr, neko nedarot galvenās problēmas risināšanai, hiperinflācija turpinās pazemināt bāzes vienību vērtību.

Ilgtermiņa risinājumos jāiekļauj jaunas monetārās politikas īstenošana valstī. Varētu paaugstināt procentu likmes, kas apgrūtinātu naudas aizņemšanos un līdz ar to palielinātu tās vērtību. Tāpat valdība varētu noteikt jaunu tēriņu politiku, kas palīdzētu samazināt nepieciešamību drukāt naudu saistību segšanai.