ID ir termins, ko izstrādājis Zigmunds Freids, lai aprakstītu smadzeņu daļu. Viņš arī izmantoja terminus ego un superego, lai aprakstītu divas citas smadzeņu daļas, kas kopā ar id virza personību. Tās ir īpaši visas mūsu nesarežģītās vajadzības pēc prieka, ēdiena un izdzīvošanas. Freidam tas atspoguļoja katras personas instinktu uzvedību.
Pēc Freida domām, id nerūpējas par to, vai tā vajadzības ir racionālas vai kaitīgas. Tā ir izplatīta zemstrāva, kas dažkārt liek mums uzvesties savtīgi vai destruktīvi, ja neizmantojam savu ego un superego, lai to kontrolētu. Ne vienmēr ID ir slikts vai labs, vai tam ir kāda veida morāla vērtība. Tas ir amorāls, nevis amorāls, jo tajā nav ietvertas morālās kontroles. Tā vietā superego veic šo darbu un pakāpeniski ievieš morāli identifikatoram, lai liktu ego uzvesties.
Mazie bērni, jo īpaši zīdaiņi, tiek vadīti ar ID. Viņiem ir ļoti maza morāles izpratne un maza izpratne par sabiedrības noteikumiem vai citu vajadzībām, viņi gandrīz visu laiku prasīs to, ko vēlas. To var redzēt, ka viņiem ir jābūt barotiem, turētiem, pietiekami gulētiem un tīrām autiņbiksītēm.
Kad mazulis sāk augt, viņš iegūst sevis, ego un savas mājas sabiedrības un vēlāk tās pasaules sabiedrības, ko sauc par superego, noteikto likumu izjūtu. Bet paiet ilgs laiks, līdz bērni pārceļas no šīs ID vadītās vietas uz spēju to kontrolēt, un daži nemācās. To var redzēt, kad bērns apgalvo, ka viss mājā ir “mans”, vai pēkšņos dusmu lēkmēs, kad viņa vēlmes tiek izjauktas.
Pat labi pielāgotiem cilvēkiem ir savi mirkļi, kuru pamatā ir id. Piemērs tam ir komfortablu ēdienu ēšana. Pēkšņs dusmu uzliesmojums ir vēl viens ID atbildes veids. Tas nav racionāli un parasti nav noderīgi, bet tas ir izplatīts.
Freids uzvedību, kas izraisa atkarību, aplūkotu, jo īpaši gadījumos, kad nav ārējas fiziskas atkarības, piemēram, azartspēļu, iepirkšanās vai seksa atkarības, kā uzvedību, ko lielā mērā nosaka ID. Šādos gadījumos ārstēšana nozīmētu mācīšanos to kontrolēt vai vismaz ignorēt.