Specifisku impulsu kontroles traucējumu ārstēšana atšķirsies atkarībā no konkrētajiem simptomiem, kas parādās indivīdam, un to, kas var tikt identificēts kā impulsu kontroles zaudēšanas galvenais iemesls. Vairumā gadījumu tas ietvers terapijas veidu, kas pazīstams kā kognitīvā uzvedības terapija, kas palīdz mainīt neveselīgu uzvedību un izjaukt ieradumus, kas var veicināt impulsu kontroles traucējumus. Daudzos gadījumos ir nepieciešami arī medikamenti, lai ārstētu šos stāvokļus. Lai gan daudzi impulsu kontroles traucējumi attīstās vēlīnā bērnībā vai agrīnā pusaudža gados, tie var rasties jebkurā laikā, un tiem raksturīgs tas, ka pacients jūtas pilnīgi nespējīgs kontrolēt noteiktu uzvedību, pat ja viņš vai viņa atzīst to par kaitīgu.
Ir daudz dažādu apstākļu, kuriem var būt nepieciešama impulsu kontroles traucējumu ārstēšana. Dažu veidu obsesīvi-kompulsīvi traucējumi, ēšanas traucējumi vai atkarības ir bieži sastopami piemēri. Kā impulsu kontroles traucējumu piemēri bieži tiek izmantoti arī citi piespiešanas gadījumi, piemēram, zagšana, ugunsgrēka aizdedzināšana vai ķermeņa apmatojuma vilkšana, kas pazīstama kā trihotillomānija. Tomēr ir vairāki citi, kurus visus var diagnosticēt psihologs, kurš pēc tam varēs noteikt visefektīvāko impulsu kontroles traucējumu ārstēšanas plānu.
Daudzās situācijās, īpaši smagākos gadījumos, pirmais impulsu kontroles traucējumu ārstēšanas solis ir medikamentu lietošana. Bieži tiek lietoti antidepresanti, lai gan dažos gadījumos var ievadīt pretkrampju līdzekļus, jo šķiet, ka tie palīdz izjaukt “kāres” ciklu, kas rodas, pirms cilvēks sāk destruktīvu uzvedību. Medikamenti būs jāizraksta psihiatram vai ārstam, nevis psihologam, kuram nav atļaujas to darīt. Tomēr vairumā gadījumu ar medikamentiem vien nepietiek; tā rezultātā parasti ir nepieciešama papildu terapija, kas parasti balstās uz kognitīvās uzvedības terapijas principiem.
Impulsu kontroles traucējumu ārstēšanas sarunu terapijas metodē terapeits strādās viens pret vienu ar pacientu, lai mēģinātu noteikt, kad uzvedība pirmo reizi sākās un vai var noteikt galveno cēloni. Tomēr tas nebūs galvenais ārstēšanas mērķis. Tā vietā terapeits strādās, lai palīdzētu pacientam identificēt uzvedības “ierosinātājus” neatkarīgi no tā, vai tie ir ārēji spēki vai iekšējas domas, un pēc tam iemācīs stratēģijas, kā pārvarēt vēlmi un galu galā veidot jaunus ieradumus, kas nav saistīti ar kaitīgo uzvedību. Galvenais ir ietekmēt ilgstošas uzvedības izmaiņas un uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti, lai viņu vairs nevadītu viņu impulsi.