Kas ir izaugsmes uzskaite?

Metodes pamatā ir ražošanas funkcija, kas sasaista izlaidi ar izmantoto darbaspēku un kapitālu. Katra faktora ieguldījumu izsaka kā tā pieauguma tempu, kas reizināts ar svaru, un svarus parasti nosaka pēc tā, cik liela daļa ienākumu nonāk algās un cik kapitāla atdevē. Kad abu faktoru ieguldījums ir aprēķināts, atlikušo izaugsmes daļu attiecina uz kopējo faktoru produktivitāti. Šo atlikumu sauc arī par Solova atlikumu, jo metodi savos darbos par ekonomisko izaugsmi izmantoja amerikāņu ekonomists Roberts Solovs.

Kopējā faktoru produktivitāte nav tieši izmērāma, tā ir tikai starpība starp novēroto izaugsmi un izskaidroto daļu. Tajā apvienojas tehnoloģiju attīstība, labāka vadība, resursu pārplūšana no mazāk produktīvām nozarēm uz produktīvākām, institūciju kvalitāte, bet arī mērījumu kļūdas. Tieši tāpēc to reizēm ironiski dēvē par mūsu nezināšanas mēru. Precizitāti uzlabo, ņemot vērā darbaspēka kvalitāti, proti, izglītības un pieredzes struktūru, kā arī sadalot kapitālu pa veidiem, jo informācijas tehnoloģiju kapitālam un ēkām ir atšķirīga nolietošanās un atdeve.

Izaugsmes uzskaiti bieži jauc ar izaugsmes cēloņu skaidrojumu. Sadalījums parāda, kur izaugsme uzkrājusies, bet ne to, kāpēc tā radusies: ja kapitāla ieguldījums ir liels, tas var būt gan pārdomātu investīciju, gan kredītu burbuļa rezultāts. To nevajag jaukt arī ar uzņēmuma grāmatvedības jēdzieniem, kaut gan nosaukums to atgādina, un ar darba ražīguma rādītāju, kas mēra izlaidi uz vienu nostrādāto stundu un neatdala kapitāla ieguldījumu no efektivitātes.

Lai šādu aprēķinu izlasītu pareizi, noder daži kontroles jautājumi. Kāds periods ņemts, jo viens krīzes gads var pilnībā mainīt vidējo rādītāju. Kā mērīts darbaspēks: nodarbināto skaitā vai nostrādātajās stundās, jo nepilna laika darba izplatība šos rādītājus šķir. Kā novērtēts kapitāls un vai ņemta vērā tā noslodze, jo lejupslīdē iekārtas stāv dīkā, bet uzskaitē paliek. Un, visbeidzot, vai atlikums nav vienkārši tas, ko dati neaptver. Atbildes uz šiem četriem jautājumiem parasti ir publikācijas metodoloģijas sadaļā, un bez tās skaitlis nav interpretējams.

Praksē šo pieeju izmanto centrālās bankas un starptautiskās organizācijas, aplēšot potenciālo izlaidi, tas ir, to izaugsmes tempu, ko ekonomika var uzturēt bez pārkaršanas. Latvijas kontekstā aprēķini parasti rāda, ka nodarbināto skaita pieaugums demogrāfijas dēļ ilgtermiņā nevar būt galvenais dzinējs, tāpēc izaugsme arvien vairāk ir atkarīga no investīcijām un produktivitātes. Konkrētās aplēses atšķiras atkarībā no metodes un datu perioda, tāpēc skaitļi vienmēr jāņem no attiecīgās iestādes publicētās aplēses, nevis jāatceras no galvas.