Paceles cīpslas vilkšana rodas, ja viens vai vairāki no trim augšstilba aizmugurē esošajiem muskuļiem ir pārāk izstiepti vai to muskuļu šķiedrās vai audos veidojas plīsumi. Paceles cīpslas, ko sauc arī par cīpslas celmiem, var atšķirties pēc smaguma pakāpes un parasti tiek iedalītas trīs kategorijās atkarībā no apgabala bojājuma apjoma. Pirmās pakāpes celmiem muskuļu grupā ir nelieli plīsumi, kas rodas pārmērīgas stiepšanās rezultātā. Otrā un trešā pakāpe ir akūtāka un ietver nozīmīgus vai smagus bojājumus līdz pilnīgam plīsumam.
Paceles muskuļus veido semitendinosus, semimembranosus un biceps femoris, ko kopā sauc par “paceles cīpslām”. Tie stiepjas no apakšējās sēžamvietas līdz ceļgala aizmugurei. Paceles cīpslas galvenās funkcijas ir saliekt ceļgalu un pārvietot augšstilbu uz aizmuguri.
Paceles cīpslas tiek plaši izmantotas skrienot un lecot, tāpēc paceles cīpslas traumas ir izplatīta parādība sportistu vidū. Pēkšņas sprādzienbīstamas kustības ir visizplatītākais muskuļu plīsumu cēlonis, kas izraisa paceles cīpslas sastiepumus vai muskuļus. Paceles cīpslas traumas simptomi ir pietūkums, zilumi, sāpes un spazmas. Bieži vien traumas gūšanas brīdī muskulī ir jūtams spraugas.
Papildu iemesli, kas palielina paceles cīpslas pārraušanas risku, ir elastības vai paceles cīpslas spēka trūkums, pārmērīgs ķermeņa svars un muskuļu kontroles zudums smagas slodzes vai noguruma dēļ. Paceles cīpslas traumas visbiežāk rodas, ja muskuļi tiek pagarināti. Paceles cīpslas traumas rodas retāk, kad muskuļi saraujas vai no sitiena.
Izvilkta paceles cīpslas ārstēšana parasti ietver skartās vietas apledošanu un augšstilba saspiešanu, aptinot to ar sporta lenti, pārsējiem vai kompresijas sporta apģērbu. Tiklīdz muskuļu sāpes samazinās līdz vadāmam līmenim, sportistam jāsāk stiept muskuļus un pārvietot tos nesāpīgā kustību diapazonā, lai samazinātu rētaudu veidošanos un pietūkumu. Muskuļu rehabilitācija nenozīmē pārāk ātru atgriešanos pie aktivitātes; muskuļi ir pakāpeniski jānostiprina, lai samazinātu atkārtotu savainojumu vai neatgriezenisku bojājumu risku.
Lai gan nav iespējams pilnībā novērst paceles cīpslas traumu, dalībniekiem sacensību sporta veidos, kuros nepieciešamas pēkšņas kustības, piemēram, vieglatlētikā, futbolā vai tenisā, ir jābūt labi kondicionētām kājām, lai novērstu muskuļu sasprindzinājumu. Tas ietver spēka treniņu gan paceles cīpslām, gan augšstilba priekšpusei jeb četrgalvu muskuļiem, lai nodrošinātu muskuļu līdzsvaru, kas palīdz samazināt paceles cīpslas pārraušanas risku. Tāpat pirms fiziskām aktivitātēm jāveic stiepšanās un iesildīšanās, lai palielinātu elastību un samazinātu traumu iespējamību.