Kalifāts ir tradicionālā islāma valdības forma, kuru vada iecelts vai ievēlēts kalifs, kurš tiek uzskatīts par visu musulmaņu politisko vadītāju. Tajā ir iekļauta arī šura, parlamentam līdzīga struktūra, kas pārstāv tautas gribu un var ievēlēt un/vai konsultēt kalifu. Lai gan sākotnēji un ideālā gadījumā, pēc dažu domām, kalifāts vai kalifāts ir unikāla vienība, kas apvieno visus tā pakļautībā esošos musulmaņus, dažos vēstures posmos ir bijuši vienlaikus un pat konkurējoši.
Kalifāts sākās pēc Muhameda nāves, pirmie četri kalifi bija viņa sekotāji. Iestādei bija jānes Muhameda autoritātes mantojums. Politiski spēcīgas islāma vienības visā vēsturē, tostarp Osmaņu impērija, bija šīs valdības iemiesojumi. 1924. gadā Turcijas prezidents Gazi Mustafa Kemals Ataturks atcēla kalifātu.
Lai gan lielākā daļa kalifātu ir centrēti Tuvajos Austrumos un īstenoja varu pār musulmaņiem visā pasaulē, ievērojams izņēmums ir Kordovas kalifāts, kas valdīja Ibērijas pussalā 10. un 11. gadsimtā. Ibērijas pussala kļuva par Islāma impērijas daļu 8. gadsimtā, kad Ummayad kalifāts izslēdza Damasku. 750. gadā Abasīdi gāza Umajādus Tuvajos Austrumos, iezīmējot piecu gadsimtu dinastijas sākumu. Tomēr Ummayads pēcnācēji saglabāja kontroli pār Spāniju, galu galā izveidojot tur valdību. Daudzas no Spānijas slavenākajām un skaistākajām ēkām ir datētas ar šo periodu, tostarp Lielā Kordovas mošeja.
Lai gan kalifāts Tuvajos Austrumos bija nozīmīgs politisks spēks pasaulē 20. gadsimtā, nav bijuši veiksmīgi mēģinājumi to atjaunot. Vairākas grupas, tostarp Al-Qaeda, ir izteikušas vēlmi vai nodomu atjaunot šo valdību. Tomēr dažādām grupām ir ļoti atšķirīgas nostājas par to, kā šāds kalifāts tiktu izveidots un vadīts, un daudzi, kas atbalstītu tā atjaunošanu, nav politiskie ekstrēmisti. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs dedzīgi iestājās pret kalifāta atjaunošanu, kas, viņaprāt, apdraud pasaules brīvību.