Kādas ir atšķirības starp islāma sunnītu un šiītu sektām?

Faktiskās atšķirības starp islāma sunnītu un šiītu sektām, iespējams, nešķitīs tik dramatiskas, kā uzskata daudzi nemusulmaņi. Tomēr ir ievērojamas atšķirības tajā, kā viņi uztver savus reliģiskos vadītājus un piešķir nozīmi Muhameda ģimenes vēsturei. Kulturālās un politiskās atšķirības šodien rada visvairāk domstarpības, kas šķir abas grupas.

Sunnītu izcelsme – šiītu šķelšanās

Šķelšanos starp šīm divām nozīmīgajām islāma sektām var izsekot drīz pēc Muhameda nāves 632. gadā, un tās centrā ir tas, kurš stāsies pravieša pēctecē un kļūs par pirmo kalifu jeb līderi. Galu galā šīs lomas pildīšanai tika izvēlēts Muhameda draugs un padomnieks Abu Bakrs. Tie, kas pieņem šo lēmumu, sevi sauc par sunnītiem. Šī grupa veido tradicionālāko jeb ortodoksālo reliģijas formu.

Tomēr daži atteicās sekot Abu Bakram un uzskatīja, ka kāds cits vīrietis, Muhameda znots Ali, bija Muhameda patiesā izvēle būt pirmais kalifs. Termins “šia” ir sava veida saīsināta arābu valodas Shiat Ali versija, kas nozīmē “Ali sekotāji”. Šiīti viņu uzskatīja par pirmo imamu jeb augsto garīdznieku virknē, kas bija tiešie Muhameda pēcteči un darbojās kā Dieva vēstneši. Pirms asinslīnijas izmiršanas 12. gados bija 800 imami. Katrai tagad ir apakšsektas, kas veltītas viņa pielūgsmei šiītu islāmā.

Demogrāfija

Lielākā daļa praktizējošu musulmaņu mūsdienās ir sunnīti; Salīdzinājumam, šiīti veido no 10% līdz 20% pasaules musulmaņu. Lai gan tas padara tos par otro lielāko islāma sektu, dažās valstīs, piemēram, Irānā un Irākā, šiīti ir vairākumā. Pastāv arī citas konfesijas, tostarp sūfiji, ahmadi un citi, taču tie veido daudz mazāku daļu no kopējā islāma iedzīvotāju skaita.

Atšķirības reliģiskajā vadībā

Viens no galvenajiem kontrastiem starp sunnītu un šiītu sektām ir saistīts ar reliģisko vadību. Šiīti uzskata, ka Dievs tieši izvēlas viņu imamus. Šiem augstajiem garīdzniekiem ir nozīmīga politiskā vara, kas bieži sniedzas pāri valstu robežām. Sunnītu musulmaņi savukārt nepiešķir garīdzniecībai nekādu īpašu spēku, un viņu reliģiskie vadītāji mēdz neuztraukties tik daudz ar ekspansīvām politiskām lomām. Tā vietā viņiem ir tendence vairāk uzņemties lokālu mācību lomu.

Atšķirības mūsdienu praksē
Sunnītu un šiītu musulmaņi katru dienu tiek izsaukti uz lūgšanu ar dažādiem aicinājumiem, un viņi dažādos veidos praktizē noteiktus rituālus. Pielūgsmes prakse atšķiras arī attiecībā uz tiem pieņemamajiem svētajiem rakstiem jeb hadītiem. Kamēr šiīti parasti atzīst tikai tos hadītus, kas tiek attiecināti uz Muhameda tuvāko ģimeni vai Ali sekotājiem, sunnītu musulmaņiem ir plašāks skatījums un visi hadīti tiek uzskatīti par derīgiem.
Šiīti lielāku uzsvaru liek uz imamu mocekļa mocībām un brīvprātīgi pakļaujas fiziskām sāpēm, lai justu viņiem līdzi. Viņi arī bieži apvieno piecas ikdienas lūgšanas trīs vai četrās, īpaši, ja viņi strādā ilgas stundas, un neuzskata, ka tas norāda uz mazāku nodošanās apjomu. Sunnīti parasti nepiekrīt abām praksēm un piešķir lielāku prioritāti stingrai ortodoksālās prakses ievērošanai. Vēl viena strīdu joma ir par to, ka šiīti pieņem un atļauj vīriešiem nodibināt pagaidu laulības, kas pazīstamas kā mutah. Lai arī sunnīti vēsturiski tos pieņēma, viņi jau sen atcēla šo praksi.

Kultūras un politiskās nodaļas
Mūsdienu ģeopolitiskā situācija ir pastiprinājusi atšķirības starp abām sektām un savukārt palielinājusi spriedzi starp tām. Islāmam izplatoties valstīs visā pasaulē, dažas atsevišķas musulmaņu tautas ir sliecas pieņemt vienu konfesiju pār otru. Tas nozīmē, ka konfesija bieži kļūst par valsts nacionālās identitātes un kultūras sastāvdaļu, dažkārt izraisot otras sektas apspiešanu, kā arī gan iekšpolitisko, gan ārpolitisko spriedzi.
Kopības
Lai gan pasaules plašsaziņas līdzekļos bieži vien mēdz izcelties konfliktu karstie punkti, tie pēc būtības neatspoguļo islāma stāvokli kopumā. Abas sektas uzsver piecus islāma pīlārus, lasa vienu un to pašu Korānu un uzskata viena otru par musulmaņiem. Mošejas pēc definīcijas nav konfesionālas, un, lai gan atsevišķas mošejas var būt vairāk saistītas ar noteiktas konfesijas pārstāvjiem, jebkuras sektas locekļi parasti var brīvi lūgties jebkurā mošejā.