Kas ir Kardūns?

Kardons tika audzēts kā pārtikas kultūra viduslaiku Grieķijā, Romā un Eiropā, un 1790. gados to ieveda kvekeri ASV. Tā joprojām bija būtiska agrīnā Amerikas sakņu dārza sastāvdaļa, līdz 1800. gadu beigās tā izkrita no labvēlības. Mūsdienās dārzeņus joprojām audzē Spānijā un Itālijā, bet citās Eiropas daļās un Ziemeļamerikā tas joprojām ir salīdzinoši nezināms.

Viens no iemesliem, kāpēc augs ir tik nepopulārs, ir lielais platības daudzums, kas nepieciešams kultivēšanai. Katrs augs var izaugt līdz septiņām pēdām (2.13 metriem) augstumā un vairumā apgabalu kļūst ārkārtīgi invazīvs. Ja ziedu galviņas netiek noņemtas pirms sēšanas, augs naturalizēsies visā dārzā, un to būs grūti likvidēt.

Pēc izskata kāršu augs ir diezgan pārsteidzošs, ar lieliem, dadzis līdzīgiem purpursarkaniem ziediem, platām zaļām lapām un ziedu kātiem, kas ir līdzīgi selerijas ziediem. Kāti visbiežāk ir pārklāti ar maziem, neredzamiem muguriņiem, kas, rīkojoties, var iespiesties ādā un izraisīt sāpes un kairinājumu. Ir pieejamas vairākas bezmugurkaula šķirnes, taču, rīkojoties ar augu, vienmēr jābūt uzmanīgiem, lai izvairītos no savainojumiem.

Kardūnu parasti audzē tā kātu dēļ, lai gan arī lapas un saknes ir ēdamas. Kātiņiem ir artišoka garša, un garšaugs sasalst. Tos parasti tvaicē, sautē, cep vai cep, un daudzi pavāri iesaka blanšēt vismaz 30 minūtes pirms gatavošanas, lai samazinātu rūgtumu. Auga biezās, gaļīgās saknes vāra un pasniedz aukstas, atsevišķi vai salātos, un lapas var vārīt vai pasniegt neapstrādātas, piemēram, spinātus vai citus zaļumus.

Kardona auga kātos ir daudz dabiskā nātrija, taču tie ir arī labs kalcija, kālija un dzelzs avots. Tie ir laba raža kompostēšanai, jo augi rada lielu daudzumu šķiedru lapu un kātu. Artišoku eļļu iegūst no kāršu sēklām, kā arī tiek pētīta auga iespējamā izmantošana biodegvielas radīšanā.