Komunikatīvas darbības teoriju izstrādāja vācu filozofs un sociologs Jirgens Hābermass. Šī teorija ietilpst epistemoloģijas, ētikas un valodas filozofijas filozofiskajos žanros, un to var attiecināt uz sociālajām problēmām un politiku. Komunikācijas darbība izskaidro un ieliek pamatu taisnīgu demokrātiju nozīmei, kā arī attaisnojumam emancipācijai no autoritārām politiskajām sistēmām.
Komunikācijas darbība cenšas atrisināt universālo patiesību vai likumu problēmu, jo atšķirīgo vērtību un uzskatu sistēmu dēļ ir grūti piemērot morāli visās kultūrās. Šis relatīvisms neļauj citiem iesaistīties vai spriest par apstākļiem, kas var būt necilvēcīgi vai kaitīgi cilvēkiem vietējā vai globālā skatījumā, atsaucoties uz kultūras atšķirībām. Komunikācijas darbība apliecina, ka ar sistemātisku diskusiju palīdzību var atklāt universālas patiesības un atbilstošas uzvedības kodeksus tā, lai visi iesaistītie varētu vienoties un gūt vienlīdzīgu labumu.
Piemērota komunikatīvā darbība ideālā gadījumā radītu taisnīgu sabiedrību, kurā visi locekļi ievēro zelta likumu “dari citiem tā, kā tu būtu darījis ar tevi”. Citiem vārdiem sakot, komunikatīvā darbība parasti balstās uz ikviena spēju pieņemt otra individuālās perspektīvas un no šī sākumpunkta izstrādāt darbības, kurām būtu taisnīgas sekas ikvienam. Neņemot vērā citu viedokli, mēs riskējam rīkoties nezināšanas dēļ vai samazināt apstākļus, kas var radīt daudz ciešanas citiem.
Komunikatīva darbība cenšas falsificēt relatīvisma idejas; ka katrai kultūrai vai kopienai ir uzskatu sistēmas, kuras nevar izplatīties universāli kultūras prakses un pieredzes dēļ. Pirmkārt, komunikatīvās darbības teorija vājina šo ideju, pamatojot apgalvojumu, ka saprāts ir universāla spēja, kas raksturīga visiem cilvēkiem. No tā izriet, ka, ja saprāts ir morālas un ētiskas darbības pamats, tad tikai saprāts var noteikt dažas universālas morāles patiesības un politiskos likumus.
Komunikācijas darbība tiek sistemātiski veikta šādos trīs posmos. Pirmkārt, ietekmētie sabiedrības vai kopienas locekļi nolēma pieņemt universālu, objektīvu principu. Ikvienam ir jāatzīst citu perspektīvas, lai radītu interešu līdzsvaru. Otrkārt, izmantojot diskursu, morālu prasību var izvirzīt tikai tad, ja visi to apstiprina. Visbeidzot, nevienu nedrīkst piespiest pieņemt nosacījumu. Viņiem ir jāapzinās un brīvi jāizvēlas, lai viņus ietekmētu visi ieguvumi un sekas.
Racionālajam diskursam, kas izriet no komunikatīvās darbības, ir noplūdes efekts. Nosakot un izklāstot universālas morāles patiesības, komunikatīvo darbību var pielietot mazākā mērogā, lai mediētu un risinātu akūtus konfliktus un krīzi grupā. Komunikatīvas darbības mērķis ir likt pamatu pozitīvām sociālajām pārmaiņām, taču tajā pašā gaismā tas paver attaisnojumus vienai kopienai, iesaistoties citās grupās, kur viņu rīcību var uzskatīt par pretrunīgu.