Konverģenta domāšana ir domāšanas stils, kas mēģina apsvērt visu pieejamo informāciju un nonākt pie labākās iespējamās atbildes. Lielākā daļa domāšanas, kas tiek prasīta skolās, ir konverģenta, jo skolās skolēniem ir jāapkopo un jāatceras informācija un attiecīgi jāpieņem loģiski lēmumi un atbildes. Vispārīgi runājot, konverģenta domāšana nav īpaši radoša, un to vislabāk izmantot, ja pastāv viena pareizā atbilde un to var atklāt, pamatojoties uz pieejamās uzglabātās informācijas analīzi. Pretstatā konverģentajam domāšanas stilam ir diverģenta domāšana, kas ir radošāka un bieži vien ietver vairākus iespējamos problēmu risinājumus.
Dž.P. Gilfords vispirms ierosināja diverģentas un konverģentas domāšanas jēdzienus, pamatojoties uz viņa pētījumiem par to, kā dažādi cilvēki reaģēja uz dažāda veida problēmām. Gilfords bija amerikāņu psihologs, kurš veica plašus pētījumus cilvēka intelekta un problēmu risināšanas jomā. Viņš novēroja, ka lielākā daļa cilvēku dod priekšroku diverģentai vai konverģentai domāšanai, nevis izmanto abu veidu vienmērīgu kombināciju. Citi psihologi ir novērojuši, ka lielākā daļa cilvēku dod priekšroku konverģentai domāšanai, jo mūsdienu izglītība liek skolēniem meklēt vislabākās iespējamās atbildes, nevis meklēt dažādas, radošas atbildes.
Konverģentajā domāšanā liels uzsvars ir uz ātrumu, precizitāti un loģiku. Konverģences domātāja galvenais mērķis parasti ir iegūt vislabāko, loģiskāko atbildi pēc iespējas īsākā laikā. Konverģents domātājs parasti cenšas uzkrāt zināšanas, kuras var izmantot turpmākajās situācijās. Viņš arī strādās, lai apgūtu stratēģijas un metodes, kuras var efektīvi atkārtot, lai atrisinātu līdzīga veida problēmas. Iepriekš iegūtā informācija un loģisks domāšanas process ir būtiski konverģentam domātājam, jo viņš parasti nav lietpratīgs, lai radoši risinātu subjektīvus vai nepazīstamus problēmu veidus.
Tas tieši kontrastē ar atšķirīgo domāšanu, kas ir vairāk ieinteresēta aplūkot problēmu no dažādiem leņķiem un atklāt vairākus dažādus iespējamos problēmas risinājumus. Atšķirīgā domāšana bieži koncentrējas uz informācijas un zināšanu iegūšanu no dažādām disciplīnām un šo zināšanu izmantošanu, lai atrastu vairākus dažādus leņķus, no kuriem aplūkot problēmu. Atšķirīgie domātāji bieži vien ir vairāk norūpējušies nekā konverģenti domātāji par savu zināšanu pielietošanu, lai noskaidrotu pasauli un savu vietu tajā. Diverģents domātājs mēdz izcelties atklātu problēmu risināšanā ar dažādiem iespējamiem risinājumiem, un viņš mēdz būt atjautīgāks, lai gan mazāk sliecas uz loģiku, nekā konverģents domātājs.