Korāns ir musulmaņu reliģijas svētā grāmata, ko uzskata, ka islāma ticība ir Dieva vārds jeb Allāhs, kā to atklāja eņģelis Gabriels Muhamedam, pēdējam jūdu un kristiešu Dieva pravietim. Tādējādi grāmata tiek uzskatīta par dievišķu. Korāns ir islāmam tāpat kā Tora ir jūdaismam vai Jaunā Derība kristietībai.
Lielākā daļa Korāna (dažkārt rakstīta arī kā Korāns) tika uzrakstīta Muhameda dzīves laikā. Tiek uzskatīts, ka pārējais ir rakstīts tieši pēc viņa nāves no rakstu mācītāju piezīmēm. Tiek lēsts, ka 50. gadsimtā pēc mūsu ēras Muhamedam bija vairāk nekā 7 rakstu mācītāji, kas pierakstīja viņa runas. Tomēr lielākajā daļā islāma sektu tiek uzskatīts, ka Korāns mūsdienās pastāv vesels un nemainīgs un nav Muhameda runu interpretācija, bet gan stenogramma.
Tāpēc Korāns ir Dieva vārds, un tas nosaka veidu, kādā musulmaņiem ir jādzīvo pasaulē. Tā kā sākotnēji izmantotā arābu valoda drīz tika zaudēta citām atvasinātajām valodām, lielākā daļa musulmaņu uzskata Korāna tulkojumu kā oriģināla interpretāciju. Musulmaņu zinātnieki atgriežas pie oriģinālvalodas, lai atrisinātu strīdus par interpretāciju.
Dažas musulmaņu sektas interpretē Korānu, savukārt citas katru vārdu uztver kā Dieva vārdu un tādējādi neapstrīdamu. Visās musulmaņu sektās ir aizliegts iznīcināt Korānu vai to sabojāt. Katram eksemplāram neatkarīgi no tā, vai tas ir oriģinālvalodā, ir raksturīgs svētums.
Taču par Korāna interpretāciju notiek strīdi, un šie strīdi mēdz šķelt dažādas musulmaņu sektas. Par noteiktām lietām tiek panākta vienošanās. Muhameds ir pēdējais Dieva pravietis, kuru dievišķi iedvesmoja eņģelis Gabriels. Viņa vārdi ir Dieva vārdi.
Tāpat kā visām pasaules reliģijām ir jāizdomā, kā panākt, lai viņu sakrālie teksti darbotos mūsdienu pasaulē, musulmaņu sektas vai nu nolemj uzņemties šo uzdevumu, interpretējot Muhameda vārdus šodienai, vai vienkārši pēc iespējas ciešāk pieturoties pie mācībām Muhameds tajā, ko varētu salīdzināt ar fundamentālistu kristietību vai jūdaismu.
Tāpat kā daudzos reliģiskos darbos, arī Korānā ir dažas raksturīgas pretrunas, kas var definēt teoloģiskās atšķirības musulmaņu sektās. Piemēram, vienā Korāna fragmentā ir ieteikts piekaut sievietes, kas uzvedas nepareizi, savukārt dažādi citi teksti atbalsta laipnu attieksmi pret sievietēm no saviem vīriem.
Cilvēks var izmantot šādus fragmentus, lai norādītu uz Dieva vārdu, kas liek domāt, ka pret sievietēm, kas ir nepaklausīgas, jāizturas slikti. Un otrādi, var iebilst, ka visā Korānā Muhameda pārliecinošais arguments ir par laipnu un mīlošu attieksmi pret sievietēm.
Dažos Korānā ir pārstāstīti reliģiski teksti, kas ir diezgan pazīstami tiem, kas lasa Veco un Jauno Derību. Jaunava Marija ir īpaši cienīta Korānā. Arī Ābrahāms, Mozus un Noa stāsti ir pārstāstīti. Jēzus Kristus tiek uzskatīts par pravieti, nevis Dieva dēlu, kas atšķiras no daudzu kristiešu sektu uzskatiem. Tomēr Jaunās un Vecās Derības galvenās figūras ir svarīgas un tiek godinātas kā Pēdējā pravieša Muhameda priekšteči, kura vārdu mācības ir radījušas šobrīd visstraujāk augošo pasaules reliģiju.