Kas ir kukurūzas nākotnes līgumi?

Fjūčera būtība ir standartizācija. Birža nosaka līguma apjomu, kukurūzas kvalitātes prasības, piegādes vietas, piegādes mēnešus un cenas soli, tāpēc pircējam un pārdevējam jāvienojas vienīgi par cenu. Darījuma otra puse formāli ir biržas klīringa iestāde, kas uzņemas darījuma partnera risku, un tieši tāpēc tirgotājiem nav jāpārbauda vienam otra maksātspēja. Lai pozīciju atvērtu, jāiemaksā sākotnējā drošības iemaksa jeb marža, un katru dienu pozīcija tiek pārvērtēta pēc tirgus cenas: ieguvums tiek ieskaitīts kontā, bet zaudējums no tā norakstīts. Ja konta atlikums nokrītas zem noteiktā līmeņa, brokeris pieprasa papildu iemaksu. Lielākā daļa pozīciju tiek slēgtas ar pretēju darījumu pirms piegādes termiņa, un līdz fiziskai graudu piegādei nonāk tikai neliela daļa līgumu.

Vēsturiski šādi tirgi radās tieši lauksaimniecības vajadzībām. Sen zināmi ir rīsu nākotnes darījumi Japānā, bet mūsdienu formu graudu fjūčeri ieguva 19. gadsimta Čikāgā, kur satikās Vidusrietumu graudkopji un pārstrādātāji. Šodien kukurūzas fjūčeru galvenais tirgus joprojām ir Čikāgas birža, kur cenu kotē ASV centos par bušeli, savukārt Eiropā kukurūzas līgumus tirgo Parīzē un cena tiek izteikta eiro par tonnu. Eiropas tirgotājam otrais variants bieži ir ērtāks, jo nerodas valūtas risks un līguma nosacījumi ir tuvāki vietējai tirdzniecības praksei.

Riska ierobežošanas loģika ir vienkārša. Audzētājs, kurš baidās no cenas krituma līdz ražas novākšanai, pārdod fjūčerus: ja cena patiešām kritīs, zaudējumu no graudu pārdošanas kompensēs peļņa no fjūčeru pozīcijas. Dzīvnieku barības ražotājs rīkojas pretēji un pērk fjūčerus, lai fiksētu izejvielas izmaksas. Pilnīgu aizsardzību tas tomēr nedod, jo pastāv bāzes risks: vietējā cena Latvijā un biržas cena nemainās identiski, tās atšķiras par transporta, kvalitātes un vietējā pieprasījuma starpību. Latvijā kukurūzu audzē galvenokārt skābbarībai, tāpēc tiešu biržas darījumu šeit ir maz, taču pasaules kukurūzas cena ietekmē barības izmaksas lopkopībā un ir cieši saistīta ar kviešu un miežu cenu. Vietējie graudkopji biežāk izmanto forvarda līgumus ar uzpircēju, kur vienojas par konkrētu apjomu un cenu bez biržas starpniecības.

Latvijas saimniecībai, kura vēlas ierobežot cenu risku, praktiskā secība parasti ir šāda. Vispirms jāaprēķina pašizmaksa uz tonnu, jo bez tās nav zināms, kāda cena vispār ir pieņemama. Pēc tam jānosaka, kādu daļu no plānotās ražas ir droši pārdot uz priekšu; pārdot vairāk, nekā saimniecība spēj izaudzēt sliktā gadā, ir viena no biežākajām kļūdām, jo tad neizpildītā līguma segšana notiek par tirgus cenu. Tālāk jāsalīdzina divi ceļi: forvarda līgums ar uzpircēju, kas ir vienkāršāks, bet atkarīgs no viena partnera maksātspējas, vai biržas instruments, kas prasa brokera kontu, naudas rezervi maržas prasībām un uzskaiti. Visbeidzot jāfiksē, kā darījums tiks uzrādīts grāmatvedībā un nodokļos. Ja apjomi ir lieli, šo sarunu ir vērts vest kopā ar grāmatvedi un lauksaimniecības konsultantu, un Latvijā konsultācijas nozarei sniedz Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs.

Riski jāsaprot pirms darbības sākšanas. Fjūčeriem ir liels sviras efekts, un zaudējumi var ievērojami pārsniegt sākotnējo iemaksu, tāpēc šis instruments nav piemērots kā vienkāršs ieguldījums privātpersonai bez pieredzes. Atšķirīgs instruments ir cenu starpības līgums, kas vienīgi atdarina cenas svārstības, netiek tirgots biržā un satur citus riskus, tostarp darījuma partnera risku. Eiropas Savienībā ieguldījumu pakalpojumu sniegšanu un atvasināto instrumentu tirgu regulē attiecīgie normatīvie akti, uzraudzības skaidrojumus publicē Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde, bet Latvijā finanšu tirgus dalībniekus uzrauga Latvijas Banka. Šis teksts skaidro instrumenta uzbūvi un nav ieguldījumu ieteikums.