Lakteāls ir viens no limfātiskajiem kapilāriem, kas palīdz absorbēt uztura taukus tievajās zarnās. Lakteālus atklāja Gaspare Aselli, itāļu ārsts, anatoms un ķirurgs, kurš strādāja 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā. Kad maltīte tiek sagremota tievajās zarnās, lakteals parasti iegūst baltu krāsu, jo to cilā jeb limfā uzkrājas tauku lodītes. Lacteals parasti atrodas tievās zarnas bārkstiņās.
Lakteāla mērķis ir pārvietot chyle, limfas veidu, caur zarnām. Tas var palīdzēt uzturēt limfas cirkulāciju caur tievo zarnu. Lacteals var arī palīdzēt pārnest barības vielas no tievās zarnas asinsritē.
Kad pārtika tiek sagremota, tā parasti sadalās kuņģī un nonāk tievajās zarnās. Tur mazas barības vielu molekulas parasti nonāk bārkstiņās, kas izklāj zarnu sienu. Šie mazie izvirzījumi ļauj barības vielām no tievajām zarnām nokļūt asinsritē, kur tās var barot ķermeni.
Ne visas barības vielu molekulas, kas nonāk bārkstiņās, var iekļūt asinsritē. Katra villus centrā ir lakteāls jeb limfātiskais kapilārs. Daudzi uztura tauki sagremotajā pārtikā nonāk šajos limfātiskajos kapilāros. Tur uztura tauki parasti sajaucas ar limfu, veidojot čili, īpašu limfas veidu, ko parasti ražo lakteāls.
Pēc tam lakteals parasti pārnes čili uz limfas traukiem tievās zarnas sieniņās. No turienes tas parasti pāriet lielākos limfvados, kas to nogādā cisterna chyli. Cisterna chyli ir kamera, kas parasti atrodas vēdera dobuma aizmugurē. Zarnu un labās jostas daļas limfas stumbri parasti nonāk cisterna chyli, pārnesot limfu no iegurņa reģiona un ķermeņa lejasdaļas. No turienes chile parasti iet caur krūšu kanālu subklāviālajā vēnā.
Šajā brīdī chile, visticamāk, ir pārnesusi limfu un tajā esošos uztura taukus asinīs, kur to parasti var pārvērst lipoproteīnos un izmantot kā degvielu vai uzglabāt.