Kas ir lielā žūrija un kā apsūdzību izvirza Latvijā?

Amerikas Savienotajās Valstīs lielā žūrija darbojas gan federālajā, gan štatu līmenī, un tās sastāvu veido no vietējiem iedzīvotājiem izraudzīti cilvēki. Sēdes notiek slēgti, tajās nepiedalās aizstāvis, un žūrija nelemj par vainu, bet tikai par to, vai pierādījumu pietiek, lai lieta virzītos uz tiesu. Vēsturiski šāda kārtība radās kā aizsargs pret varas patvaļīgu vajāšanu, taču mūsdienās to bieži kritizē par formālu piekrišanu prokurora priekšlikumam.

Latvijā šo filtra funkciju pilda citi mehānismi. Pirmstiesas izmeklēšanu veic izmeklēšanas iestāde, piemēram, Valsts policija, un to uzrauga prokurors, kurš arī pieņem lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības un apsūdzības celšanu. Par jautājumiem, kas skar personas pamattiesības, piemēram, apcietinājuma piemērošanu vai kratīšanas atļauju, lemj izmeklēšanas tiesnesis. Tā vietā, lai izšķiršanos uzticētu iedzīvotāju grupai, sistēma balstās uz amatpersonu savstarpējo kontroli un pārsūdzības iespējām.

Ja lēmums šķiet nepamatots, rīcības secība ir noteikta. Vispirms sūdzība jāiesniedz amatā augstākam prokuroram, un, ja arī viņa atbilde neapmierina, to var pārsūdzēt tālāk pa prokuratūras hierarhiju. Sūdzībā jānorāda konkrētais lēmums, tā datums, kriminālprocesa numurs un tas, kuri apstākļi, pēc iesniedzēja domām, nav izvērtēti. Sūdzību iesniegšanai kriminālprocesā ir noteikti termiņi, tāpēc rakstīt vēlāk ir daudz grūtāk nekā laikus. Cietušajam likumā noteiktajā apjomā ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, un tas ir vērts izdarīt pirms sūdzības rakstīšanas.

Lielo žūriju bieži sajauc ar iztiesāšanas žūriju, kas anglosakšu valstīs izlemj vainas jautājumu tiesas procesā. Tās ir divas dažādas institūcijas ar atšķirīgu sastāvu, procedūru un lēmuma sekām. Latvijā nav ne vienas, ne otras: krimināllietas izskata profesionāli tiesneši, un atsevišķās kategorijās lietu izskata koleģiāls sastāvs. Šos jēdzienus ir svarīgi nejaukt, jo ārvalstu ziņās izskanējušais apgalvojums, ka „žūrija nolēma neizvirzīt apsūdzību“, nenozīmē attaisnojošu spriedumu.

Praktiska nozīme salīdzinājumam ir tad, kad Latvijas iedzīvotājs nonāk ārvalstu procesā, piemēram, kā cietušais vai liecinieks. Tādā gadījumā jārēķinās, ka procesa stadijas, termiņi un pat tas, kurš pieņem lēmumu, atšķiras no Latvijā ierastā. Pārrobežu jautājumos palīdz tiesiskās sadarbības mehānismi, tostarp Eiropas izmeklēšanas rīkojums Eiropas Savienībā, bet praktisku atbalstu ārvalstīs sniedz Latvijas vēstniecība. Konkrētā lietā vajadzīgs advokāts, kurš pārzina attiecīgās valsts procesu, jo vispārīgs salīdzinājums juridisku vērtējumu neaizstāj.