Kas ir liellopu gaļas nozare?

Ķēdes sākums ir ganāmpulks. Gaļas ražošanā izmanto specializētas gaļas šķirnes, piemēram, herefordus, šarolē vai angusa tipa dzīvniekus, kā arī krustojumus, savukārt daļa gaļas nāk no piena lopkopības, kad izbrāķētas slaucamās govis un buļļi tiek nodoti kaušanai. Zīdītājgovju saimniecībās teļš pirmos mēnešus aug pie mātes ganībās, pēc tam seko nobarošanas periods ar zāles lopbarību un graudu vai spēkbarības papildinājumu. Ražošanas cikls ir garš, jo no teļa piedzimšanas līdz kaušanas gatavībai parasti paiet pusotrs līdz divi gadi, un tas nozīmē, ka audzētājs pieņem lēmumus, nezinot, kāda cena būs tirgū dzīvnieku realizācijas brīdī.

Nākamie posmi ir kaušana un pārstrāde. Kautuvei jābūt atzītai un uzraudzītai, tajā strādā valsts pilnvarots veterinārārsts, kas veic pirmskaušanas un pēckaušanas apskati. Liemeņus klasificē pēc Eiropas Savienībā lietotās muskuļotības un tauku pakāpes sistēmas, un tieši klasifikācija lielā mērā nosaka cenu, ko saņem audzētājs. Tālāk seko izciršana, izcirtņu grupēšana, nogatavināšana, iepakošana un realizācija vairumtirdzniecībā, mazumtirdzniecībā vai ēdināšanas uzņēmumiem. Eiropas Savienībā liellopu gaļai ir obligāta izsekojamība un marķējums, kas ļauj noteikt dzīvnieka izcelsmi, kaušanas un izciršanas vietu, un šī sistēma tika ieviesta pēc govju sūkļveida encefalopātijas krīzes.

Ekonomiski nozare ir jutīga pret izmaksām un cenu svārstībām. Būtiskākie izmaksu posteņi ir barība, energoresursi, mēslojums zālāju un graudu audzēšanai, darbaspēks un veterinārie pakalpojumi. Ieņēmumus ietekmē eksporta iespējas, jo ievērojama daļa Latvijā saražotās liellopu gaļas tiek pārdota citās Eiropas Savienības valstīs, kā arī tiešie maksājumi un atbalsta programmas, kuras administrē Lauku atbalsta dienests. Atsevišķa niša ir bioloģiskā lopkopība un zālēdāju ganīšana dabiskajos zālājos, kam ir arī vides nozīme, jo ganības uztur bioloģisko daudzveidību un novērš zālāju aizaugšanu. Dzīvnieku reģistrāciju, pārvietošanas uzskaiti un ganāmpulku datus nodrošina Lauksaimniecības datu centrs, un bez korektas uzskaites nav iespējams ne saņemt atbalstu, ne nodot dzīvniekus kaušanai.

Saimniecībai, kas tikai sāk darbu ar gaļas liellopiem, pirmie soļi ir administratīvi un tos nevar izlaist. Vispirms jāreģistrē ganāmpulks un novietne Lauksaimniecības datu centrā, jo bez ganāmpulka numura dzīvniekus nevar ne apzīmēt, ne pārvietot, ne nodot kaušanai. Pēc tam jānodrošina dzīvnieku apzīmēšana un notikumu reģistrēšana noteiktajos termiņos: dzimšana, pārvietošana, nobeigšanās. Trešais solis ir sadarbība ar praktizējošu veterinārārstu un iekļaušanās valsts uzraudzības programmās. Ceturtais ir platību un dzīvnieku atbalsta pieteikšana Lauku atbalsta dienestā noteiktajā pieteikšanās periodā. Biežākā jaunās saimniecības kļūda ir novēlota notikumu reģistrācija datu centrā, jo tieši datu nesakritība visbiežāk noved pie atbalsta samazinājuma un problēmām, nododot dzīvniekus kautuvē.

Nozares priekšā ir vairāki izaicinājumi. Vides un klimata politika pievērš uzmanību metāna emisijām un kūtsmēslu apsaimniekošanai, un tas nozīmē jaunas prasības un ieguldījumus. Dzīvnieku labturības normas attiecas gan uz turēšanas apstākļiem, gan uz pārvadāšanu, gan uz kaušanas procesu. Slimību uzraudzība, tostarp mutes un nagu sērgas un citu bīstamu infekciju profilakse, prasa pastāvīgu gatavību. Patēriņa pusē redzamas divas pretējas tendences: daļa patērētāju samazina sarkanās gaļas daudzumu, bet vienlaikus aug pieprasījums pēc kvalitatīvas, izsekojamas un vietējas izcelsmes gaļas. Aktuālos datus par ganāmpulku lielumu, kaušanas apjomiem un cenām publicē Centrālā statistikas pārvalde, Lauksaimniecības datu centrs un Eiropas Komisijas tirgu novērošanas sistēmas.