Kas ir liellopu sūkļveida encefalopātija?

Kad liellopi ir inficēti ar šo slimību, pirmais, kas mainās, ir viņu uzvedība. Viņi var kļūt agresīvi vai nervozi. Pēc kāda laika viņiem sāk attīstīties motoriskās grūtības, un viņiem var rasties grūtības staigāt vai piecelties. Galu galā viņi sāk zaudēt svaru un zaudēt svaru.

Kad cilvēkiem ir slimība, viņu motoriskās prasmes pasliktinās, un viņi var pakāpeniski zaudēt atmiņu. Kad slimība pirmo reizi sākas, viņiem bieži ir emocionālas vai psihiskas problēmas un izmaiņas viņu uzvedībā. Dažreiz viņi var kļūt nomākti vai dusmoties uz saviem ģimenes locekļiem.

Var paiet gadi pēc iedarbības, līdz simptomi parādās gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Zinātnieki uzskata, ka slimība tiek pārnesta, ēdot inficēta dzīvnieka smadzeņu audus. Neliels smadzeņu audu daudzums dažkārt var parādīties maltā liellopu gaļā, un tas parasti ir veids, kā cilvēki saslimst ar šo slimību. Liellopu sūkļveida encefalopātiju ir ļoti grūti pārnest uz cilvēkiem, pat ja viņi ēd piesārņotus audus.

Govis arī saslimst ar liellopu sūkļveida encefalopātiju, ēdot slimus smadzeņu audus, un tas noticis tāpēc, ka liela daļa dzīvnieku barības tika ražota, izmantojot pāri palikušās liellopu daļas. Ir pieņemti likumi, lai ierobežotu šāda veida barības izmantošanu, un šie pasākumi ir bijuši diezgan veiksmīgi, lai samazinātu govju sūkļveida encefalopātijas gadījumu skaitu visā pasaulē.

Lielākā daļa gadījumu ir reģistrēti Lielbritānijā, un vienā brīdī bija milzīga epidēmija, katru nedēļu ziņojot par tūkstošiem jaunu inficētu liellopu. Pirmās govis, kas jebkad saslimušas ar šo slimību, tika inficētas 1970. gados, taču tās saslima tikai 1980. gadu vidū. Lielbritānijas liellopu sūkļveida encefalopātijas epidēmija sasniedza maksimumu 1992. un 1993. gadā.

Lielākā daļa cilvēku gadījumu ir bijuši arī Lielbritānijas pilsoņi. Zinātnieki saka, ka cilvēki var ierobežot savas izredzes saslimt ar šo slimību, koncentrējoties uz steikiem un cepešiem, nevis maltu liellopu gaļu, jo šī gaļa ir daudz mazāk inficēta. Slimību nevar pārbaudīt tikai pēc kāda cilvēka nāves, taču zinātnieki parasti to var uzskatīt par iespējamu diagnozi, pamatojoties uz simptomiem.