Sūkļveida encefalīts jeb govju trakuma slimība ir encefalopātijas veids, kas skar liellopus. Cilvēkiem, kuri norij inficētu liellopu muguras smadzenes vai smadzenes, ir risks saslimt ar cilvēka sūkļveida encefalīta variantu, ko sauc par Kreicfelda-Jakoba slimību (CJD). 2011. gada sākumā šo slimību nebija iespējams izārstēt.
Mutācijas proteīni, ko sauc par prioniem, izraisa sūkļveida encefalītu. Prioni neizturas kā vīrusi vai baktērijas; tie ir izturīgi pret zālēm, karstumu un starojumu. Šie prioni pasliktina smadzenes, veidojot sūkļiem līdzīgus caurumus smadzeņu audos. Slimībai ir plašs inkubācijas periods, kas ilgst vairākus gadus.
Pētnieki uzskata, ka liellopi inficējas ar sūkļveida encefalītu, kad tie patērē citu inficētu liellopu smadzenes un muguras smadzenes. Viņiem ir grūtības staigāt vai stāvēt, un tie var šķist nelīdzsvaroti. Viņiem mainās uzvedība un attieksme, un viņi zaudē svaru, lai gan viņi turpina ēst. Inficētās govis turpina fiziski un garīgi pasliktināties, līdz tās tiek nomāktas vai mirst no slimības.
Cilvēkiem ar CJD rodas līdzīgi simptomi. Viņiem ir grūtības ar koordināciju, un viņi cieš no atmiņas zuduma, abstinences, depresijas un muskuļu spazmām. Dažiem inficētiem pacientiem ir arī grūtības aizmigt.
Ārsti veic dažādus testus, lai pārbaudītu, vai cilvēkiem nav CJD. Viņi pārbauda asinis un aknas, lai izslēgtu citas iespējamās infekcijas vai slimības, kas varētu izraisīt simptomus. Viņi var arī veikt elektroencefalogrammu (EEG), pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET) vai magnētiskās rezonanses attēlveidošanas (MRI) testus, lai meklētu bojājumus smadzenēs vai ķermenī. Ārsti var arī veikt mugurkaula piesitienu vai smadzeņu biopsiju, lai meklētu ķīmiskas vielas vai olbaltumvielas, kas palīdzēs diagnosticēt.
Nav CJD ārstēšanas; ārsti dara visu iespējamo, lai pacienti būtu ērti, dodot viņiem zāles simptomu kontrolei. Nāve parasti seko astoņus līdz 60 mēnešus vēlāk. Šī slimība ir ārkārtīgi reta, gadā tiek ziņots tikai par dažiem simtiem vai mazāk gadījumu.
Valdības ir izdevušas vairākus protokolus, lai novērstu cilvēku un dzīvnieku inficēšanos. Pirms 1997. gada lauksaimnieki govis baroja ar barības maisījumiem, kas satur liellopu gaļu un kaulu miltus, kas saturēja daļas no visa liemeņa, ieskaitot muguras smadzenes un smadzenes. Šī prakse dažviet ir aizliegta, lai apturētu slimības izplatību. Cilvēki var ierobežot savu risku inficēties ar CJD, neēdot liellopu gaļas produktus valstīs, kurās ir bijušas problēmas ar govju sūkļveida encefalītu.