Maimonides, kura pilns vārds bija Moses ben Maimon, bija rabīns no Spānijas, kurš dzīvoja aptuveni no 1135. līdz 1204. gadam mūsu ēras. Viņš bija pazīstams arī kā RaMBaM vai Rambam, rabīna Mozus ben Maimona akronīms. Viņa darbs ir saglabājies ārkārtīgi nozīmīgs un ietekmīgs gan ebreju, gan neebreju vidū. Maimonida galvenie sasniegumi rakstniecībā bija Mišne Tora, Mišnas komentārs, Baušļu grāmata un Ceļvedis apmulsušajiem. Visas, izņemot Mišnes Toru, ir rakstītas arābu valodā.
Maimonides komentāri par Mišnu tagad tiek uzskatīti par pamattekstu ortodoksālajiem ebrejiem. Tas nosaka domu, ka Dievs pastāv. Tajā Maimonīds arī saka, ka Dievs ir arī jāuzskata par garīgu, bezķermenisku un mūžīgu, un tam vajadzētu būt vienīgajam pielūgsmes priekšmetam. Turklāt Maimonīds apgalvo, ka Dievs atklāja savu gudrību caur praviešiem, un Moše jeb Mozus bija pirmais un vissvarīgākais pravietis. Maimonīds arī pastiprina priekšstatu, ka Tora ir Dieva likums un ka Dievs saprot cilvēku darbības, pirms tās notiek, atalgojot par labu uzvedību un sodot par sliktu uzvedību. Visbeidzot, Maimonids savā komentārā nosaka, ka būs mirušo augšāmcelšanās un Mesijas atnākšana.
Mišneh Tora, iespējams, ir Maimonida vissvarīgākais darbs. Parasti ebreji konsultējas ar Toru kopā ar Talmudu, lai noteiktu, kā konkrētajā situācijā uzvesties. Rambam izveidoja Mišnē Toru kā sava veida apkopojumu, ar kuru ebreji varēja meklēt atbildes par to, kā rīkoties saskaņā ar ebreju likumiem jebkurā konkrētā situācijā. Sākotnēji citi rabīni darbu atlaida, jo, lai gan tas komentē Toru un Talmudu, tas īpaši neatsaucas uz fragmentiem. Tomēr komentāri ir plaši atzīti par noderīgu instrumentu ebreju likumu interpretēšanai.
Ceļvedis neizpratnē ir intriģējošs filozofijas gabals, kas vairāk balstās uz Maimonida filozofiju, nevis nedaudz cieši saistīto platonisko un aristotelisko domu. Tas ir, Ceļvedis ir mēģinājums savienot jūdaisma filozofiju ar Aristoteļa filozofiju. Tajā arī apskatīts, kā ebrejiem būtu jāinterpretē zinātnes attīstība.
Maimonidess izsaka vienu apgalvojumu, kas veicina debates par būtībā par visām uz Bībeli balstītajām reliģijām. Viņš uzskata, ka zinātnes patiesības nevar būt pretrunā ar Dieva patiesībām. Tādējādi zinātne savā ziņā ir Dieva darbs, un to nevajadzētu noliegt, ja tā ir pretrunā ar agrāko zinātni vai medicīnu, kas tika praktizēta Torā vai kad tika rakstītas Talmuda daļas.
Būtībā Maimonides atzīst, ka dzīve virzās uz priekšu un ka Dievs stāv aiz jaunās zinātnes. Tādējādi dažus vecos ceļus var atmest, lai meklētu jaunus ceļus, neievērojot Dieva likumus. Šis arguments joprojām ir pretrunīgs, un tomēr to atbalsta dažādi cilvēki no dažādām reliģijām.
Lai gan dažas Maimonida teorijas ir pretrunīgas, lielākā daļa ebreju viņu uzskata par varonīgu zinātnieku. Viņš rakstīja laikā, kad ebreju apspiešana piespieda viņu pamest savas mājas. Arī viņa rakstu pretrunīgais raksturs padara viņu par brīvdomātāju, ko ciena lielākā daļa jūdaisma sektu. Maimonides reliģiskajos tekstos, kurus viņš komentē, un Dieva dabu pieņem paradoksu, un tas piešķir viņa darbam modernu vai postmodernu sajūtu. Viņa darbs joprojām ir dinamisks un aktuāls mūsdienu filozofiem.