Vispārpieņemtais termins, kas tiek apzīmēts ar paņēmieniem, kas apzīmē pārtikas pārklāšanu rupjā cietes drupā pirms vārīšanas, ir “panēšana”. Tas ēdienam piešķir vairākas garšas dimensijas, no kurām, iespējams, vissvarīgākā ir kraukšķīga tekstūra. Visizplatītākā var būt sausa, diennakti veca maize, kas ir saberzta smalkās drumstalās, taču cietes izvēle pārklājumam ir gandrīz neierobežota. Bieži vien vislabāk to nosaka galvenā ēdiena izvēle un gatavošanas metode, kā arī process.
Panētu pārtiku var pagatavot dažādos veidos, un to kopsaucējs ir tauku klātbūtne un augsta temperatūra. Populāra ir cepšana pannā sviestā, lai iegūtu stingrāku garozu, nekā var dot vienkārša miltu putēšana. No cepeškrāsns iznāks apetīti zeltaini brūna dziļa trauka panna ar kaut ko līdzīgu kastrolim, kam virsū ir pievienota maizes drupatas un lāsis olīveļļas. Ēdienu gatavošana, kas visciešāk saistīta ar maizes cepšanu, tomēr ir fritēšana. Visās šajās metodēs vēl viena kopīga iezīme ir tāda, ka pārklājums ir salīdzinoši sauss, nevis slapjš šķidrums, ko citādi sauktu par mīklu.
Arī cepamo ēdienu izvēle ir gandrīz neierobežota. Cepšanai eļļā kumosa lieluma ēdiens, piemēram, mazas garneles vai sēnes, pilnībā iesaiņosies kraukšķīgā čaumalā. Tāda pati ārējā tekstūra labi savienojas ar kontrastējošiem mīkstajiem ēdieniem, piemēram, zivju filejām vai baklažānu šķēlītēm.
Mīzēšanu dažreiz sauc par drupināšanu, jo pārtikas pārklājumam var izmantot gandrīz jebkuru cietes produktu, kas samazināts līdz skaidiņām. Klasika ir sausa, novecojusi, pāri palikusi maize, kas ļoti smalki samalta ierīcē. To bieži sajauc ar sausiem vai pulverveida garšaugiem un garšvielām. Citas cietes, kas tiek apstrādātas līdzīgi, ir brokastu pārslas un sodas krekeri. Izdomas bagātākas iespējas ir kraukšķīgie cepumi vai kartupeļu čipsu uzkodas.
Šīs gatavošanas tehnikas popularitāte ir acīmredzama daudzos sagatavotajos maisījumos, ko pārdod tirgos. Var būt kastes ar ļoti pikantiem kukurūzas miltiem vai maisiņi ar medu uzlietu panko. Pēdējais ir ļoti augstu novērtēts maizes izstrādājums, kas veidots kā mazas, asas pārslas. Japāņu valodā tulkots kā “maizes milti”, tie absorbē mazāk eļļas nekā citas alternatīvas, tādējādi iegūstot vieglu un kraukšķīgu garoza, kas paliek kraukšķīga pat tad, kad pagatavotais ēdiens atdziest.
Profesionāliem pavāriem šī gatavošanas tehnika tiek mācīta vienkārši “SBP” jeb standarta maizes cepšanas procedūra. Gatavojamo ēdienu vispirms pārkaisa ar plānu vienkāršu kviešu miltu kārtu. Pēc tam to iemērc sakultā olā, dažkārt sajaucot ar pienu, veidojot “mazgāšanu”. Beidzot tas tiek “padziļināts” maizītē. Pieredzējuši pavāri iesaka pēdējo soli, proti, ļaut šim panētajam ēdienam vienu stundu pirms gatavošanas “atpūsties” ledusskapī.