Mielomalācija ir medicīnisks stāvoklis, kurā muguras smadzenes kļūst mīkstas. To izraisa nepietiekama asins piegāde muguras smadzenēm asiņošanas vai sliktas asinsrites dēļ. Mielomalācija visbiežāk rodas traumas rezultātā. Gados vecāki cilvēki ir visvairāk pakļauti šī stāvokļa riskam, jo ir samazināts kaulu blīvums, kas palielina muguras smadzeņu bojājumu risku. Arī sportistiem ir paaugstināts muguras smadzeņu traumu risks.
Mielomalācija, ko izraisa viegls vai smags muguras smadzeņu bojājums, izraisa neiroloģiskas problēmas, kas bieži ir saistītas ar muskuļu kustību. Bieži vien slimības sākums ir lēns un smalks, tāpēc ārstiem ir grūti to uztvert agrīnā stadijā. Stāvoklis var izpausties vienkārši kā, piemēram, augsts asinsspiediens, un to var diagnosticēt tikai pēc brīža, kad tas ir kļuvis nederīgs.
Lai gan simptomi atšķiras, tie var ietvert apakšējo ekstremitāšu motoriskās funkcijas zudumu, pēkšņu ekstremitāšu raustīšanu, nespēju sajust sāpes, depresiju, apgrūtinātu elpošanu un paralīzi. Bojājums var migrēt uz smadzenēm stāvoklī, kas pazīstams kā augšupejošs sindroms. Mielomalācija var būt letāla, ja tā izraisa elpošanas sistēmas paralīzi.
Šo stāvokli diagnosticē, izmantojot vienu no divām attēlveidošanas metodēm, magnētiskās rezonanses attēlveidošanu (MRI) un mielogrāfiju. Mielogrāfijā izmanto kontrastvielu, ko injicē mugurkaulā, lai atklātu traumas rentgena staros. Tas ir invazīvāks nekā MRI, bet dažos gadījumos var arī noteikt ievainojumus, kad MRI nevar. Tādēļ mielogrāfiju parasti izmanto kā MRI turpinājumu, ja pēdējā nespēj noteikt sāpju vai traumas avotu.
Diemžēl mielomalācijas izraisītie neiroloģiskie bojājumi ir pastāvīgi. Tas var arī pasliktināties, jo nervu bojājums var izraisīt skarto muskuļu izplūšanu. Ārstēšana ir vērsta uz turpmāku bojājumu novēršanu. Iespējamās ārstēšanas metodes ietver muguras smadzeņu operāciju un medikamentus ar steroīdiem, kas palīdz atslābināt spastiskus muskuļus, mazināt sāpes un samazināt muguras smadzeņu pietūkumu.
Cilmes šūnu terapiju var izmantot, lai nākotnē novērstu mielomalācijas izraisītus neiroloģiskos bojājumus, taču terapija pašlaik ir eksperimentāla un pretrunīga. Tie, kas iebilst pret cilmes šūnu pētniecību, to dara galvenokārt ētisku apsvērumu dēļ, jo cilmes šūnas var klonēt vai iegūt no cilvēka augļa. Jaunākās tehnoloģijas liecina, ka pieaugušo cilmes šūnas, kuras var iegūt no paša pacienta ķermeņa, ir daudzsološas neiroloģisku bojājumu ārstēšanā, ļaujot augt jauniem, veseliem audiem.