Miranda ir Urāna mēness, tā mazākais un iekšējais. Miranda ir apmēram 1/8 daļa no mūsu mēness izmēra, 290 jūdzes diametrā (235.8 km), bet joprojām ir sfēriska. Miranda ir neparasta starp Saules sistēmas pavadoņiem ar to, ka tās visredzamākās iezīmes ir nevis krāteri, bet gan tās robains un akmeņains reljefs, tostarp klints, kas ir vairāk nekā trīs jūdžu augsta. Miranda izskatās līdzīgi tam, kā varētu izskatīties golfa bumbiņa, ja to ieliek blenderī. Šo pavadoni pirmo reizi atklāja Džerards Kuipers 1948. gadā.
No Zemes un kosmosa teleskopiem Miranda izskatās gluži kā izplūdis punkts, bet 1986. gada janvārī Voyager 2 zonde veica tuvu lidojumu, sniedzot mums detalizētus attēlus, kas tagad ir standarta sadaļām par Mirandu astronomijas grāmatās.
Miranda ir ģeoloģiski aktīvākais mēness Urāna sistēmā un agrāk bija daudz aktīvāks. Papildus milzīgajām klintīm to šķērso daudzi kanjoni un upes, ko sauc par vainagiem. Iespējamais Mirandas ģeoloģiskās aktivitātes avots ir plūdmaiņu sasilšana, ko izraisa tās ekscentriskā orbīta.
Miranda ir neparasta, jo tā ir viena no vienīgajiem ķermeņiem Saules sistēmā, kura diametrs no pola līdz polam ir garāks nekā ekvatoriālais diametrs. To, iespējams, izraisīja tā intensīvā ģeoloģiskā darbība un iekšējā pārkārtošanās pagātnē. Vēl viena teorija ir tāda, ka Miranda pagātnē cieta milzīgu triecienu, kā rezultātā tā tika sapūsta gabalos, kas pēc tam pārveidojās no savstarpējās gravitācijas pievilcības. Tiek uzskatīts, ka tā izciļņiem ir “zāģa zoba” raksts.
Pie četriem grādiem Mirandas orbītas slīpums ir aptuveni 10 reizes lielāks nekā citiem Urāna pavadoņiem, un tas ir diezgan neparasts ķermenim, kas riņķo tik tuvu savai mātes planētai.
Mirandas bēgšanas ātrums ir 0.19 km/s jeb 425 jūdzes stundā. Ātra reaktīva vai pasažieru lidmašīna varētu palaist kosmosā, ja tai būtu atmosfēra.
Daži planētu zinātnieki Mirandu nodēvējuši par “Saules sistēmas dīvaināko pavadoni”.