Morālā psiholoģija ir studiju joma, kas saistīta ar psiholoģijas un ētikas sekām. Šī joma tiek pētīta gan psiholoģijā, gan filozofijā, lai gan katrai tēmai tiek piemērotas dažādas metodes un dažādi skatījumi. Psiholoģija koncentrējas uz veidiem, kādos attīstījušies morāles uzskati. Filozofijā morālā psiholoģija parasti attiecas uz uzskatiem par morālo spriešanu.
Psiholoģija pēta, kā veidojas morālā spriešana un kas padara lietas morāli pareizas vai nepareizas. Amerikāņu psihologs Lorenss Kolbergs izteica teoriju, ka cilvēka morāles spriešanas attīstība notiek vairākos posmos. Viņš iesaistījās pētījumos, kas mēģināja noteikt, kā dažādi indivīdi reaģēs uz morālām dilemmām. 1970. gados gan psihologi, gan filozofi kritizēja Kolberga teoriju. Tomēr citi viņu uzskata par jaunas psiholoģijas jomas ieviešanu.
Kolbergs izvirzīja teoriju, ka pirmskonvencionālā morālā spriešana, kas kontrolē morālos lēmumus, attīstās bērnībā. Šie lēmumi galvenokārt ir balstīti uz izvairīšanos no soda un baudas gūšanu. Šajā posmā izdarīto izvēli ietekmēs fiziski notikumi, kas izraisa baudu vai sāpes.
Nākamā spriešanas stadija, konvencionālā morālā spriešana, tiek sasniegta pusaudža gados. Lēmumi šajā vecumā ir vērsti uz vecāku vai varas pārstāvju apstiprinājumu. Pieaugušā vecumā tiek sasniegts trešais morāles spriešanas posms, pēckonvencionālā morālā spriešana. Šajā līmenī indivīds var pieņemt lēmumus, pamatojoties uz standartiem, kurus viņš vai viņa ir novērtējis neatkarīgi no sabiedrības uzskatiem.
Filozofijā morāles psiholoģija mēdz atsaukties uz morāles jautājumiem. Tie var skart “labas” dzīves būtību vai to, kā cilvēks to varētu sasniegt. Diskusijas par tēmām, kas saistītas ar morālo psiholoģiju, literatūrā ir notikušas jau Platona republikā. Filozofija var apšaubīt to, kas cilvēku iedvesmo vai motivē rīkoties, diskutējot par to, vai indivīdi patiešām var iesaistīties nesavtīgās darbībās vai drīzāk rīkoties tikai pašu interesēs. Tādi filozofi kā Džeremijs Bentams, J. S. Mills un Frīdrihs Nīče ir norādījuši, ka dominē egoisms.
Klasiskā filozofija, kas ietver Platona un Aristoteļa darbus, bija vērsta uz morālās psiholoģijas idejām. Tā palika filozofiskās darbības centrā līdz viduslaikiem. Tomēr šīm teorijām mūsdienu ētikas idejās ir mazāka loma. Mūsdienu pasaulē morālo psiholoģiju varētu izmantot, lai novērtētu vairākus jautājumus, tostarp izglītības iestāžu politiku labas uzvedības veicināšanai vai sliktas uzvedības atturēšanai. Filozofijā morāles psiholoģija varētu būt noderīga ētikas teoriju izskatīšanā.