Morfoloģija ir valodniecības joma, kas vērsta uz vārdu formu un veidošanās izpēti valodā. Morfēma ir mazākā nedalāmā valodas vienība, kas saglabā nozīmi. Morfoloģijas likumi valodā mēdz būt samērā regulāri, tāpēc, piemēram, pirmo reizi ieraugot lietvārdu morfēmas, var secināt, ka tā, visticamāk, ir saistīta ar vārda morfēmu.
Runājot par morfoloģiju, ir trīs galvenie valodu veidi: divi no tiem ir polisintētiski, kas nozīmē, ka vārdi sastāv no saistītām morfēmām. Viens no polisintētisko valodu veidiem ir saplūsma vai flekta valoda, kurā morfēmas tiek saspiestas kopā un procesā bieži tiek krasi mainītas. Angļu valoda ir labs sapludinātās valodas piemērs. Otrs polisintētisko valodu veids ir aglutinatīva valoda, kurā morfēmas ir saistītas, bet paliek vairāk vai mazāk nemainīgas – to pierāda daudzas indiāņu valodas, kā arī svahili, japāņu, vācu un ungāru valoda. Spektra otrā galā ir analītiskās vai izolējošās valodas, kurās lielākā daļa morfēmu paliek neatkarīgi vārdi – mandarīns ir labākais piemērs tam.
Tas var būt mulsinošs jēdziens, tāpēc piemērs var būt noderīgs. Aplūkojot angļu valodas morfoloģiju, kas mūsdienu formā nav īpaši locīta valoda, bet saglabā vairākas paliekas, mēs varētu izveidot vārdu biedējoši, kas sastāv no četrām morfēmām: fright, kas ir lietvārds; lv, kas pārvērš lietvārdu par darbības vārdu; ing, kas to pārvērš īpašības vārdā; un ly, kas to pārvērš par apstākļa vārdu. Laika gaitā valodas mēdz kļūt arvien mazāk ietekmētas – īpaši, ja notiek daudz starpkultūru kontaktu. Morfoloģijā tas ir tāpēc, ka valodas kļūst kreolizētas, jo dažādi pidžini, kas tiek izmantoti saziņai starp dažādām grupām, kļūst dzimtā valoda, un savstarpējo saziņu pidginos atvieglo locījumi.
Lai gan jūs, iespējams, esat pieradis redzēt noteiktas formas konkrētā kontekstā, piemēram, konjugācijas vārda beigās, tās var izpausties dažādos veidos. Papildus prefiksa un sufiksa lietojumam angļu valodā vārdus var arī locīt, mainot patskaņa skaņu, ko sauc par umlautu, vai ievietojot piedēkli vārda vidū. Afiksi var būt arī diezgan gari, ne tikai nelieli skaņas fragmenti – piemēram, kečua valodā ir vairāki divu zilbju piedēkļi. Lai gan vairums cilvēku formāli nekad nestudē morfoloģiju, to intuitīvi saprot dzimtā valoda. Ikreiz, kad cilvēks apgūst jaunu vārdu un nekavējoties izdomā šim vārdam jebkādu formu skaitu — pagātnes laiku, daudzskaitļa formu, lietvārda formu — viņi zemapziņā piemēro morfoloģijas noteikumus, lai noteiktu, kādai jābūt jaunajai formai.