Nāves tieksme ir psihoanalītiķa Zigmunda Freida izstrādāta koncepcija, kas ir atbildīga par dzīvu būtņu šķietamo vēlmi atgriezties nedzīvā stāvoklī. Freids izstrādāja šo teoriju kā pretstatu “dzīvības instinktam”, kas ir atbildīgs par dabisko tieksmi uz pašsaglabāšanos, patīkamu pieredzi un vairošanos. Tomēr tas ir nedaudz pretrunīgs jēdziens, jo tiek pieņemts, ka cilvēkiem ir dabiska vēlme, kas ir pašiznīcinoša un ir pretrunā ar gribu dzīvot. Nāves tieksmi Freids izstrādāja kā skaidrojumu uzvedībai, ko viņš redzēja, kad cilvēki, šķiet, atkārto darbības, kas bija kaitīgas vai traumatiskas, neskatoties uz dabisko dzīvības un pašsaglabāšanās instinktu.
To dēvē arī par Thanatos — grieķu mitoloģijas figūras nosaukumu, kas saistīts ar nāvi un mirstošajiem. Nāves dzīšanas pamatideja ir tāda, ka pastāv pretēji spēki, kas ir cilvēka dabas elements. Viens no šiem diviem spēkiem ir dzīvības instinkts, kas ir atbildīgs par to, lai cilvēki vēlas dzīvot un vairoties, un citādi virza seksuālās tieksmes un vēlmes. Tam kontrastējošs spēks ir nāves tieksme, kas ir destruktīva piespiešana, kas bieži izpaužas dusmās, agresijā un vardarbībā pret sevi vai citiem.
Pat starp Freida pieejas psiholoģijai sekotājiem ir daudz diskusiju par nāves tieksmi un tās ietekmi uz cilvēci. Strīdi rodas tāpēc, ka tas ir dabisks cilvēka domāšanas un apziņas aspekts, un tāpēc šādas destruktīvas domas un attieksmes būtu arī dabiskas. Tomēr ir daži psiholoģijas pētnieki un profesionāļi, kuri uzskata, ka nāves tieksmei ir jēga, un redz tai atbalstu cilvēka uzvedībā. Depresiju var saistīt ar šo ideju, jo to var uzskatīt par dusmu un destruktivitātes izpausmi, kas vērsta uz iekšu, nevis ārpus tās jūtoša cilvēka.
Freids attīstīja ideju par nāves dzīšanos, cenšoties izskaidrot novēroto uzvedību, vēlāk strādājot psihoanalīzē. Viņš redzēja, ka cilvēki bieži pārdzīvo vai atveido traumatiskas un briesmīgas pieredzes tagadnē, nevis cenšas tās paturēt pagātnē. Laika gaitā šī uzvedība Freidam norādīja, ka cilvēkiem ir dabiska tieksme atkārtot noteiktas darbības, kas ir destruktīvas un galu galā šķiet pretrunā izdevīgākajam dzīves instinktam. Šī uzvedība bija pamats nāves tieksmei, ko viņš uzskatīja par regresīvu spēku cilvēku dzīvē, virzot tos atpakaļ uz iepriekšējo nedzīvu stāvokli, nevis uz priekšu dzīvē un baudā.