Kas ir netaisnīgi līguma noteikumi?

Regulējuma pamatā ir Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kas pārņem Eiropas Savienības direktīvu par netaisnīgiem noteikumiem patērētāju līgumos. Tas attiecas tikai uz līgumiem, kuros viena puse ir patērētājs, proti, fiziskā persona, kas iegādājas preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko darbību. Uzņēmumu savstarpējos darījumos vērtējums notiek pēc citiem, vispārīgiem civiltiesību principiem, un tur atsaukšanās uz netaisnīgumu palīdz retāk.

Visbiežāk problēma rodas tipveida jeb iepriekš sagatavotos līgumos, kurus patērētājam piedāvā parakstīt bez iespējas kaut ko grozīt. Tieši tāpēc likums paredz, ka pierādīt noteikuma individuālu apspriešanu ir komersanta pienākums. Ja komersants to nespēj, noteikumu vērtē pēc netaisnīguma kritērijiem. Tas, ka patērētājs līgumu ir parakstījis un pat atsevišķi parafējis katru lappusi, neko nemaina.

Vērtējot noteikumu, ņem vērā preces vai pakalpojuma raksturu, līguma noslēgšanas apstākļus un pārējo noteikumu kopumu. Atsevišķi pastāv skaidrības jeb pārskatāmības prasība: noteikumiem jābūt formulētiem saprotamā valodā, un neskaidrības tulko par labu patērētājam. Cenas un saņemtā pakalpojuma savstarpējo samērīgumu pēc būtības nevērtē, ja vien attiecīgais noteikums nav formulēts neskaidri.

Praksē par netaisnīgiem visbiežāk atzīst nesamērīgi lielus līgumsodus un kavējuma procentus, komersanta vienpusējas tiesības grozīt cenu vai līguma saturu bez pamatota iemesla, patērētāja tiesību ierobežojumus atkāpties no līguma, kā arī noteikumus, kas apgrūtina prasības celšanu tiesā vai pārnes pierādīšanas pienākumu uz patērētāju. Uzmanību pelna arī automātiskas līguma pagarināšanas klauzulas, ja izbeigšana ir apzināti apgrūtināta.

Lasot līgumu, ir vērts rīkoties noteiktā secībā. Vispirms jāatrod, kā līgumu izbeigt un cik tas maksā. Pēc tam jāatrod visi maksājumi, kas nav pamatcena: komisijas, apkalpošanas maksas, soda naudas, atgriešanas izmaksas. Trešais solis ir meklēt vārdus „komersantam ir tiesības vienpusēji“ un pārbaudīt, vai līdzās ir norādīts pamatots iemesls un brīdinājuma termiņš. Ceturtais ir pārbaudīt, vai strīdu risināšana nav novirzīta uz kādu vienu, patērētājam neērtu institūciju vai valsti.

Biežākā kļūda ir klusēšana. Patērētāji nereti turpina maksāt apstrīdamu līgumsodu, baidoties no parādu piedziņas, lai gan netaisnīgs noteikums nav saistošs pēc būtības. Otra kļūda ir sarakstes neuzglabāšana: ja pretenzija izteikta tikai telefoniski, vēlāk to ir grūti pierādīt. Tāpēc visas pretenzijas jāiesniedz rakstiski un jāsaglabā apstiprinājums par nosūtīšanu.