Optiskais starojums attiecas uz elektromagnētiskā starojuma spektru, kura viļņu garums ir no 100 nanometriem (nm) līdz 1 milimetram (mm), kas ietver infrasarkano starojumu, redzamo gaismu un ultravioleto starojumu. Starojums ar viļņu garumu apakšējā galā no 100 nm līdz 400 nm tiek klasificēts kā ultravioletais starojums, savukārt starojums no 400 nm līdz 800 nm attiecas uz redzamo gaismu, ko var redzēt ar cilvēka aci. Tiek uzskatīts, ka gaismas viļņu garumi, kas pārsniedz šo līmeni, no 800 nm līdz 1 mm, pieder infrasarkanā starojuma joslai. Cilvēka acij neredzams, bet gan ultravioletais, gan infrasarkanais starojums to ietekmē atkarībā no ekspozīcijas ilguma, tāpēc, veidojot mākslīgā apgaismojuma ierīces, ir svarīgi rūpīgi izprast optisko starojumu.
Pat cilvēka radītā gaisma ir optiskā starojuma avots neatkarīgi no tā, vai tā izstaro redzamu vai neredzamu gaismu. Televīzijas un datoru displeji, koncertu gaismas, metināšanas gaismas un sauļošanās lampas ir tikai dažas no ierīcēm, ko cilvēki izmanto pastāvīgi. Zināt izstarotās gaismas veidu un iedarbības ilgumu ir ļoti svarīgi, lai noteiktu, vai šo ierīču izmantošana rada optiskus riskus. 2002. gadā Eiropas Parlaments un Padome izstrādāja Mākslīgā optiskā starojuma direktīvu, kas nosaka optisko starojumu un uzsver minimālās drošības un veselības prasības cilvēkiem, kuri savā darba vidē strādā ar šāda veida starojumu. Šī direktīva neattiecas uz noteiktiem starojuma veidiem, piemēram, saules gaismu, mikroviļņiem, radioviļņiem un rentgena stariem.
Dažādi starojuma veidi ir labvēlīgi vai kaitīgi cilvēka veselībai atkarībā no iedarbības ilguma. Piemēram, saules spuldzes, kas izstaro ultravioleto starojumu, daudzi izmanto, lai noteiktā laikā iegūtu iedegumu. Tomēr pārāk liela ultravioletā starojuma iedarbība mākslīgās gaismas vai dabiskās saules gaismas dēļ var izraisīt ādas bojājumus un priekšlaicīgu ādas novecošanos; kaitīga ir arī ilgstoša infrasarkanā starojuma iedarbība. Lai gan lielākā daļa darba vidē izmantoto gaismas avotu nerada optiskā starojuma risku darbiniekiem, šīs vides projektētājiem ir svarīgi apzināties riskus un paturēt prātā iedarbības robežvērtības.
Dažas nozares, kurās tiek izmantoti specializēti gaismas avoti, ir rūpnieciskie lāzeri, metināšana un metālapstrāde, kā arī televīzijas studiju apgaismojums. Citas jomas ietver ultravioletās konservēšanas lampas, skatuves apgaismojumu un sauļošanās gaismas. Lai gan direktīva galvenokārt tika izveidota, lai novērstu darbinieku pakļaušanu pārmērīgam starojumam, kā arī laicīgi atklātu jebkādu nevēlamu ietekmi uz veselību, tās mērķis ir arī novērst jebkādus ilgtermiņa veselības apdraudējumus regulāras iedarbības dēļ. Darba devējiem ir jāveic riska novērtējumi, kas atbilst direktīvai, un jāizmanto rīcības plāni, kas ietver dažādus pasākumus, lai nodrošinātu, ka netiek pārsniegtas iedarbības robežvērtības.