Orotraheālā intubācija attiecas uz elpošanas caurules ievietošanu trahejā caur muti vai iekšķīgi. Ārkārtas vai kritiskās aprūpes situācijā priekšroka tiek dota šai elpošanas palīdzības sniegšanas metodei, nevis nazotraheālās intubācijas alternatīvām, kur caurule tiek ievietota caur degunu, vai ārkārtas traheotomijai vai krikotiroidotomijai, kad caurule tiek ievietota tieši avārijas atverē, kas izveidota traheja. Orotraheālā intubācija tiek uzskatīta par labāko izvēli, jo tā ļauj ievietot lielāka diametra elpceļu cauruli nekā nazotraheāla intubācija vai intubācija ar krikotiroidektomijas palīdzību un rada mazāk blakusparādību nekā avārijas traheotomija. Šo procedūru bieži dēvē tikai ar tās saīsināto nosaukumu — intubācija — šī procedūra veido neatliekamās palīdzības ABC “A” jeb elpceļu. Ja nav izveidoti līdzekļi, lai smadzenes un ķermenis nodrošinātu pietiekamu skābekli, jebkāda papildu medicīniskā aprūpe vai iejaukšanās ir neauglīga.
Laringoskops, kas aprīkots ar atbilstošu asmeni, ir būtisks aprīkojums, kas nepieciešams orotraheālās intubācijas veikšanai. Šī ierīce ir metāla cilindrs, kas procedūras laikā darbojas kā pilna laringoskopa rokturis un nodrošina enerģijas padevi mazai asmeņa spuldzei, lai palīdzētu intubācijā. Laringoskopa asmeņi ir pieejami dažādos izmēros un ir divu veidu, izliekti vai taisni. Visbiežāk izmanto izliekto vai Macintosh asmeni, lai gan konkrētā asmens faktiskā izmantošana ir atkarīga no pieejamības un izvēles. Neatkarīgi no asmens izvēles laringoskops vienmēr tiek turēts kreisajā rokā.
Lai veiktu orotraheālo intubāciju, ārsts, feldšeris vai uzlabotas sirds dzīvības atbalsta (ACLS) sniedzējs nostājas virs pacienta galvas — apgriezti uz leju atbilstoši pacienta anatomijai — un izmanto laringoskopa asmeni, lai paceltu mēli un epiglotti no veidā. Epiglottis aizsargā trahejas augšdaļu jeb elpceļus no nejaušas pārtikas vai šķidruma iekļūšanas. Paceļot uz augšu un prom no ceļa, balss saites trahejas augšdaļā var identificēt ar apgaismoto laringoskopa lāpstiņu un elpošanas cauruli, kas ievadīta trahejā. Tā kā barības vads — caurule uz kuņģi — atrodas blakus trahejai, orotraheālās intubācijas mēģinājums var viegli ievadīt elpošanas caurulīti barības vadā, nevis trahejā. Ir vairāki novērtēšanas veidi, ko izmanto, lai apstiprinātu pareizu elpošanas caurules novietojumu, tostarp elpas skaņu klausīšanās pareizajā vietā un krūškurvja rentgenstaru, ja tas ir pieejams.
Elpošanas caurule tiek turēta pareizā stāvoklī, piepūšot nelielu spuldzi, kas atrodas netālu no caurules gala. Caurule tiek uzlīmēta vietā, kur tā iznāk no pacienta mutes, un tiek veikta papildu līmlente, lai vēl vairāk nostiprinātu endotraheālo cauruli. Kā minēts iepriekš, pareizu endotraheālās caurules novietojumu vienmēr apstiprina ar krūškurvja rentgenu, cik drīz vien iespējams.