Parasta nolaidība ir parasto tiesību standarts, ko visbiežāk izmanto deliktu tiesībās, lai noteiktu standartu, saskaņā ar kuru atbildētāju var saukt pie atbildības par cietušā vai prasītāja nodarītajiem zaudējumiem. Deliktu tiesībās dažkārt tiek izmantota arī mazāka nekā parasta nolaidība un rupja nolaidība, lai norādītu uz aprūpes standartu, kas ir mazāks vai lielāks par parasto nolaidību. Ja atbildētājs tiek atzīts par nolaidīgu, viņam vai viņai parasti tiek piespriests atlīdzināt prasītājam naudas zaudējumus.
Tiesas ir izmantojušas dažādus terminus, mēģinot definēt parasto nolaidību. Būtībā parasta nolaidība ir atbildētāja nespēja veikt saprātīgu rūpību, lai konkrētajos apstākļos aizsargātu prasītāju. Parasta nolaidība var rasties, ja atbildētājs izdara ko tādu, ko saprātīga persona līdzīgos apstākļos nebūtu izdarījusi, vai ja atbildētājs neizdara kaut ko tādu, ko saprātīga persona būtu izdarījusi.
Parastas nolaidības gadījumā prasītājam ir jāpierāda četri elementi, lai atgūtu kompensāciju par savainojumiem. Šie četri elementi ir zināmi kā pienākums rūpēties, pienākuma pārkāpums, cēloņsakarība un kaitējums. Dažās jurisdikcijās kā piektais elements tiek pievienots arī tuvais iemesls, bet lielākā daļa vienkāršo elementus līdz četriem. Visu četru elementu nepierādīšana nozīmē, ka prasītājs nesaņems neko par savainojumiem.
Rūpības pienākums prasa, lai prasītāja pierādītu, ka atbildētājam bija juridiski pienākums aizsargāt prasītāju no saprātīgi paredzama kaitējuma. Rūpības pienākuma pārkāpumu var pierādīt, ja atbildētājs apzināti pakļāva prasītājam kaitējumu vai ja atbildētājam vajadzēja apzināties kaitējumu un viņš to nav izdarījis. Prasītājam pēc tam jāpierāda, ka faktiski nodarītais kaitējums bija tiešs rezultāts tam, ka atbildētāja nav izpildījis rūpības pienākumu. Visbeidzot, atbildētāja darbības vai bezdarbības rezultātā prasītājs ir cietis “bojājumus” vai ievainojumus.
Zaudējumi, kas piešķirti parastas nolaidības dēļ, var būt īpaši, vispārīgi vai sodoši. Īpaši zaudējumi, ko dažkārt dēvē par ekonomiskiem zaudējumiem, ir nosakāmi. Īpašu zaudējumu piemēri ir medicīniskie izdevumi vai zaudētās algas. Vispārējie zaudējumi vai neekonomiskie zaudējumi ir paredzēti, lai kompensētu prasītājam skaitļos nenosakāmus miesas bojājumus, piemēram, emocionālu stresu vai sāpes un ciešanas. Soda atlīdzība nav paredzēta, lai kompensētu prasītāju, bet gan lai sodītu cietušo, un parasti tos piešķir tikai rupjas nolaidības gadījumos.