Pikets ir protesta stils, kurā streikojoši darbinieki pulcējas ārpus darba vietas, lai informētu sabiedrību par savu mērķi. Protestētājiem parasti ir zīmes, kurās sīki aprakstītas viņu sūdzības pret darba devēju, un viņi arī izdala informatīvas skrejlapas. Papildus sabiedrības brīdināšanai par darbaspēka problēmu, piketi arī attur pagaidu darbiniekus, ko nicīgi dēvē par kašķiem. Tā kā, lai iekļūtu darba vietā, kādam būtu aktīvi jāšķērso piketa līnija, demonstrācija paredzēta, lai apkaunotu cilvēkus, kuri vēlas strādāt, kamēr tiek risināts darba strīds.
Termina “pikets” izcelsme, iespējams, meklējama stabos, ko izmanto protesta zīmju turēšanai, kas atgādina mietus, ko izmanto piketa žoga izgatavošanai. Zīmes padara protestētājus labi pamanāmus pat no liela attāluma, ļaujot protestam radīt redzamu ietekmi. Visizplatītākais demonstrācijas veids ir masu pikets, kurā darbinieki pulcējas pie attiecīgās darba vietas. Darbinieki var iesaistīties arī sekundārā piketā, kura mērķauditorija ir uzņēmumi, kas pērk uzņēmuma ražotos produktus, vai uzņēmuma vadītāju mājas. Dažās arodbiedrībās ir arī mobilās demonstrācijas, kas pazīstamas kā “lidojošie piketi”, kas spēj ātri pārvietoties no vienas vietas uz otru, pirms uzņēmumam ir iespēja izjaukt līniju.
Lielākā daļa piketu ir paredzēti nevardarbīgi, un kopējais mērķis ir izdarīt spiedienu uz uzņēmumu, lai tas izpildītu arodbiedrības prasības. Tas tiek panākts, gan apkaunojot uzņēmumu ar sabiedrības uzmanību, gan ar darba apturēšanu ar streiku. Dažos gadījumos pikets var kļūt traucējošs, protestētājiem kļūstot ārkārtīgi skaļiem vai agresīviem. Tas bieži notiek ar piketiem, kas tiek rīkoti, lai palielinātu izpratni par sociālajiem jautājumiem, piemēram, demonstrācijas pie abortu klīnikām.
Cilvēki, kas atbalsta darba organizatoru mērķus, centīsies izvairīties no piketa līnijas šķērsošanas. Tas var kļūt problemātiski, kad streiko universitāšu un citu valsts iestāžu darbinieki, liekot citiem darbiniekiem, kā arī sabiedrībai izvēlēties, vai neapmeklēt darbu vai skolu, vai pārkāpt robežu un, iespējams, mazinot protesta efektivitāti. Šīs situācijas radītā ētiskā diskomforta sajūta var arī palīdzēt palielināt izpratni par šo problēmu. Lielākā daļa streikotāju labprāt iesaistās sarunās ar cilvēkiem par arodbiedrības izvirzītajām prasībām un to, kā sabiedrība var palīdzēt nodrošināt šo prasību izpildi.
Uzņēmumam šāda demonstrācija var radīt ievērojamus ienākumu zaudējumus. Uzņēmumā, kas jau ir arodbiedrībā, piketa līnija ir pēdējais līdzeklis arodbiedrību sarunās, kas liecina, ka visi citi mēģinājumi vienoties ir bijuši neveiksmīgi. Arodbiedrības biedri apzinās piketu radīto ekonomisko ietekmi un cer to izmantot kā sviras efektu. Uzņēmumā, kas nav arodbiedrībā, šādi protesti dažkārt palīdz paātrināt arodbiedrības procesu.