Plūškoka krūms ir ziedošs augs, kas veido ogas ķekaros. Ogas parasti ir zilas, melnas vai spilgti sarkanas; sarkanās ogas ir indīgas. Visbiežāk sastopams Eiropā un Ziemeļamerikā, krūms aug arī Austrālijā. Divas no visizplatītākajām plūškoka krūmu izmantošanas iespējām ir kā augu izcelsmes līdzeklis un dažos saldos pārtikas produktos.
Uzskata par izturīgu augu, plūškoka krūmi aug daudzos klimatiskajos apstākļos labi drenētā augsnē. Stādīts agrā pavasarī, krūms ražos ogas īsam logam no augusta beigām līdz septembra sākumam. Savstarpēja apputeksnēšana ir būtiska, tāpēc augi jāsēj rindās 6 līdz 10 pēdu (1.82 līdz 3.04 metru) attālumā viens no otra. Tos var pavairot no spraudeņiem.
Lai gan ir vismaz 40 plūškoka krūmu šķirnes, ārstniecības ekstraktos visbiežāk izmanto Eiropas plūškoku jeb Sambucus Canadensis. Tas ir sastopams visā Eiropā un Ziemeļamerikā. Šim tipam ir tumši zilas līdz melnas ogas, kas ir saldas un tiek izmantotas receptēs, kā arī medicīnā. Norvēģijā ir veikti klīniskie pētījumi, kas liecina, ka plūškoka ekstrakts var būt noderīgs saaukstēšanās un gripas simptomu ārstēšanā.
Augs satur daudz antioksidantu, kas piešķir ogām to sarkano un purpursarkano krāsu. Antioksidanti palīdz stiprināt imūnsistēmu. Turklāt plūškoka ekstrakts satur antocianīnus, kam piemīt pretiekaisuma īpašības, kas var palīdzēt ārstēt artrītu un citus hroniskus traucējumus. Vēsturiski indiāņi izmantoja augu tējā, lai ārstētu drudzi, klepu un sāpes.
Eiropā visizplatītākās ir plūškoka ogu receptes. Ogas un ziedi ir rūgti līdz vārīšanai, kad tie kļūst saldāki. Plūškoka vīns un šampanietis ir izgatavoti no vieglākās ziedu garšas. Plūškoka fritētus gatavo, mīklā un apcepot ogas, kamēr tās vēl ir ķekaros. Apkaisot ar nedaudz cukura, tie veido saldu, kūkai līdzīgu desertu.
Plūškoks bija pazīstams ar savām dzīvības un nāves īpašībām. Tas var būt saistīts ar to, ka tajā pārmaiņus ir dziedinoši līdzekļi, kā arī tas ir toksisks. Pats augs ir indīgs, tas izraisa vemšanu, caureju un pietūkumu, ja to ēd negatavu vai termiski neapstrādātu. Sarkanās ogas vienmēr ir bīstamas cilvēkiem.
Plūškoka krūmam ir sena vēsture. Kopš seniem laikiem norvēģiem un pēc tam britiem bija leģendas par krūmu. Šie stāsti stāstīja par koku, kurā dzīvo dabas dievietes Hulda un Freija. Nosaukums “plūškoks” cēlies no tā, ka krūms ir daļa no mātes dabas jeb vecākās mātes. Leģendas par krūmu saglabājās līdz viduslaikiem, kad plūškoka krūms tika pārdēvēts par “raganu koku”.