Psiholoģiskā kritika ir pieeja literatūras kritikai, kas interpretē rakstus, autorus un lasītājus caur psiholoģisko objektīvu. Šajā jomā īpaši ietekmīgi ir ievērojamo praktiķu Zigmunda Freida un Karla Junga darbi, taču var tikt integrētas arī citas psiholoģijas pieejas. Bieži vien uzmanības centrā ir bezapziņas izpausme darbā, aplūkojot psiholoģiju gan pašā stāstījumā, gan autorā. Lasītāju atbildes var novērtēt arī no šī viedokļa, lai uzzinātu vairāk par to, kā cilvēki reaģē uz literatūras darbiem.
Šajā literatūras kritikas formā kritiķi domā par simboliem darbā un to, ko tie varētu nozīmēt. Viņi arī novērtē varoņu psiholoģisko stāvokli un pārbauda viņu motivāciju un darbības, paturot prātā psiholoģijas izpratni. Ņemot piemēru, piemēram, šausmu stāstu, kurā stāstītājs nogalina savu māti, kritiķis varētu ieskatīties varoņa pagātnē, lai saprastu, kāpēc viņš izdarīja laulību. Tajā pašā laikā šī kritika var izpētīt matricīdu kā literāru tēmu un var izpētīt paša autora vēsturi, lai noteiktu, kāpēc viņš vai viņa izvēlējās stāstīt konkrēto stāstu.
Analītiķiem ir jābūt uzmanīgiem ar psiholoģisko kritiku, jo tā var kļūt reducējoša. Ir svarīgi arī izvairīties no personisku psiholoģisku problēmu projicēšanas analīzē. Apsverot autora vēsturi, kritiķiem ir jābūt uzmanīgiem, lai nepiedēvētu autoriem nepareizu motivāciju, un viņi var arī apsvērt, kā zināšanas par autora pagātni var ietekmēt stāsta lasīšanu. Apzinoties, ka autors ir izdzīvojis, piemēram, vardarbīgā noziegumā, kāds var likt kādam lasīt stāstu par atriebību vai vardarbību ļoti atšķirīgi.
Ir pieejamas šāda veida kritikas rokasgrāmatas, kā arī šī žanra darbu apkopojumi. Ievērojami literatūras kritiķi, kuri izmanto šo pieeju, var publicēt pētnieciskos darbus un esejas, kurās tiek apspriesti dažādi darbi un iespējamās psiholoģiskās interpretācijas. Viņi var arī apspriest dažādas teorijas un to nopelnus savā starpā, lai iegūtu dziļāku izpratni par konkrētiem darbiem ar sarežģītām psiholoģiskām tēmām.
Lasītāju atbildes var arī interesēt, un dažos gadījumos psiholoģiskajai kritikai pat var būt nozīme psihoterapijā. Pacientiem var piedāvāt lasāmvielu diskusijām, un viņu atbildes var integrēt terapijas kursā. Dažreiz stāsti sniedz izeju emocijām vai palīdz pacientiem apstrādāt savas jūtas, un atbildes var arī sniegt ieskatu tēmās, kas varētu nest augļus, ja tās tiks pakļautas psihoanalīzei.